Karogs pār visiem karogiem

   

Svētruna Tumē 2006. gada 1. septembrī

 

Vēstule efeziešiem, 1. nod. 17 – 23. pants. 

17. aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu,

18. apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot,

19. un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā,

20. kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs,

21. augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā.

22. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei,

23. kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.

 

Iesvētīt karogu Dieva vārdā nozīmē tikai vienu – iesvētīt tajā savu sirdi. Dieva vārds ir Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Tas ir tas vārds, kas runā uz mums Bībelē. Kad sirds ir tajā svētīta, tad ir svētīts arī karogs, kuru mēs paceļam, māja, kurā mēs dzīvojam un lietas, ar kurām mēs darbojamies. (Nepārpratīsim, jo tas nenozīmē, ka ar Dieva vārdā iesvētītu sirdi mēs drīkstam stāvēt zem nepareiziem karogiem – tie tāpēc nekļūst pareizi, darīt nepareizus darbus – tie nekļūst pareizi... Tad pārvērtības notiek tikai ar mums: mēs šķiramies no Dieva dotās svētības.)

 

Karogus pacēla cilvēki, kas svinēja uzvaru. Viņu karogos bija rakstīti kopīgi mērķi un ideāli, par kuriem viņi bija stāvējuši un krituši – vienoti un vienprātībā. Karogs pauž viņu kopējo godu un lepnumu. Karogi iedvesmo tieši tāpēc, ka viņi pauž šo kopību un vienotību ideālos. Labi, ja cilvēkiem ir savs karogs un tie nes to ar stalti izslietām galvām. Slikti, ja cilvēki ir — kā sakāmvārdā — „ne karoga nesēji, ne krūmu cirtēji”. Tas nozīmē: kūtri un vienaldzīgi.

 

Bet karogi mēdz būt dažādi: labi un slikti. Tāpat kā cilvēku mērķi. Mēs lepojamies ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu, zem kura esam stāvējuši un stāvam Latvijas vārdā. Taču daudzi no mums – mēs stāvējām arī zem karoga ar sirpi un āmuru, melu un okupācijas negoda vārdā. Karogi allaž kaut kas simbolizē: vieni brīvību un patiesību, bet otri arī — verdzību un melus. Mēs gribam būt brīvības un patiesības karogu nesēji. Tie ir karogi, zem kuriem gribam pulcēties.

 

Cilvēkus Tumes pagastā esmu iepazinis kā aktīvus krūmu cirtējus: tādus, kas nav vienaldzīgi par savu novadu un grib to atkopt, tādus, kas var un grib pulcēties kopā, lai gūtu uzvaru pret kūtrumu un vienaldzību. Tagad es jūs iepazīstu arī kā karoga nesējus. Ar savu karogu mēs visi gribam kaut kur iet. Uz sakoptu pagastu, uz sakārtotāku un labāku dzīvi — uz skolu, kurai ir savs karogs, tātad sava vēsture un ideāli, savs lepnums un savs ceļš. Kurp tas ved? Un kas ir skola? Tā ir vairāk kā tikai zinību uzkrāšana. Arī zinībām ir savs mērķis un savs karogs. Kur mēs liksim iegūtās zinības? Kādos pasākumos ieguldīsim — zem kāda karoga mēs ar tām iesim? Vai goda un patiesības, vai negoda, melu un mantrausības karoga? Cilvēki mūsdienu pasaulē ļoti dažādi maršē.

 

Skolas karoga gods prasa būt goda un patiesības pusē. Jo skolas karogs no paša sākuma pauž šīs vērtības. Skolas (vispārēji pieejamās) ir radušās savā laikā — Mārtiņa Lutera laikā—, lai mēs iegūtu apgaismota gara acis, lai pazītu to cerību, kādu dod Dieva aicinājums, cik liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie ticīgajiem.

 

Kāds ir Dieva aicinājums? Tas ir: – nāc uz baznīcu, uz Dieva bērnu draudzi. Kāda sieviete man pavisam nesen teica: „bet kā lai atnāku – es taču neticu!”. Ko man bija viņai teikt? — Es arī neticētu, ja nenāktu uz draudzi. Tikai nākot un esot draudzē, var ticēt, jo tur dzird Dieva balsi, tur Dievs Tevi pats apskauj un pieņem, un dāvina Tev visas lietas, vispirms jau tās, kurām tu pats nespēj noticēt: ka tu vari ticēt.

 

Cilvēki ir ceļinieki savās dzīvēs. Taču mēs nākam nevis no nekurienes un dodamies nevis uz nekurieni. Mūsu ceļš ir Dieva nosprausts – no mūžības uz mūžību. Ne ar Latvijas karogu, ne ar kādas citas valsts, skolas vai biedrības karogu mēs ieiesim debesīs (mūžībā), bet tikai ar Kristus karogu. Jo tajā ir parādījies Dieva spēks, un zem šī karoga mēs tikām darīti stipri. Mēs, kas iepriekš un bijām vāji un bieži arī tādi esam tagad — pakļauti grēkam jeb nepaklausībai Dievam, sekošanai šīs pasaules varām un spēkiem. Tā nu mēs esam stipri zem Kristus karoga. Jo viņš uzvarēja grēku: vispirms manu bezdievību, bet arī – nāves un melu varu pasaulē. Ar savu darbu Viņš dāvāja man ticību. Viņa spēkā ir arī mans nespēks varens parādās. Jo es esmu kopā ar Viņu – man ir Viņa ticība un tāpēc arī tas spēks, kādā Viņš izglāba cilvēkus no nāves. Tāpēc Kristus karogs ir augstāk par ikvienu citu karogu — par ikvienu spēku, par ikvienu kundzību, par ikvienu zinību gan šajā laikā, gan nākamajā.

 

Aicinājums uz skolu ir līdzās Dieva aicinājumam uz Viņa bērnu draudzi. Dievs nav tālu nevienam no mums. Šodien paklausi Viņa balsij! Lai Dievs svētī, dod spēku un apgaismo visu nākamo mācību gadu. Āmen.