Sprediķi || Bībeles stunda || Psalmi || Esejas || || Reģ./piesl. ||Kristus miera draudze Lūgšana ... Dažādi
ELBL manifests

Citi raksti

Komentāri: 0
Augšāmcelšanās mūsu realitāte
Easter
04.04.2010.
Mk. 16:1-10

Tas Kungs ir augšāmcēlies, patiesi — Kristus ir Augšāmcēlies. Alleluja! Tas ir tas evaņģēlijs, kas man jums šodien ir jāpasludina īpašā sakarā, jo to šodien pasludina pats Dieva eņģelis savā vēstī bēdu sagrauztām un pārbaidītajām sievām, Jēzus sekotājām: „Nebīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies!”. Tiešām, tā ir tiesa: Kristus Augšāmcelšanās ir notikusi, akmens ir novelts, kaps ir tukšs. Mūsu ticība nav velta, to balsta Kristus Augšāmcelšanās. Kristus ir miris par mums, par mūsu grēkiem, Viņš ir aprakts nāvē, bet trešajā dienā augšāmcēlies.

 To Viņš ir darījis mūsu dēļ. Viņam nevajadzēja mirt, jo Kristus Jēzus nebija grēkojis, taču Viņš mira par mums, cilvēkiem, un arī cēlās augšā par mums, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu mūžīgajā godībā. Jo „ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs — tāda ir mūsu ticība — arī dzīvosim kopā ar Viņu” Augšāmcelšanā. Tāpat kā Viņš, kas Dieva Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvosim atjaunotā dzīvē.

 Tāpēc, Jēzū Kristū mīļotie, esiet sveicināti un aicināti šajos Dieva Dēla triumfa svētkos — dzīvības triumfa svētkos pār nāvi. Kristus Augšāmcelšanās ir dāvināta jums! Tā ir kā mūžīgais mielasts, kā debesu kāzas, kurās mēs esam aicināti un kurās mēs varam ieiet Dieva valstībā. Kristus Augšāmcelšanās ir arī mūsu katra augšāmcelšanās. Jā, katram mums pieder Kristus Augšāmcelšanās, kopā ar Viņu esam cēlušies augšā arī mēs. Tas nozīmē, ka mums pieder Dieva mantojums, Viņa apsolītā valstība — mūžīgā dzīvība un godība Viņa tuvumā.

 Tāpēc Augšāmcelšanās ir realitāte jau šodien, jau šodien tā ir mūsu dzīves daļa. Jūs esat pieņemti Jēzus Augšāmcelšanā savā Kristību brīdī, jūs tajā atkal tiekat paēdināti un uzturēti, saņemot augšāmceltā Kristus miesu un asinis Altāra sakramentā, ko kopā svinēsim. Tajā mēs noslēpumainā veidā jau piedalāmies Augšāmcelšanas realitātē un jau esam mūžības līdzdalībnieki un Dieva apsolītās jaunās dzīves un jaunās pasaules mantinieki. Jau tagad, vēl šajā dzīvē un pasaulē būdami, mēs jau esam tur, pie Dieva. Te mēs esam svešumā, bet tur — mūsu patiesajās mājās.

 Ar savām miesīgajām acīm mēs to nevaram saskatīt vai atpazīt — šo Augšāmcelšanās realitāti, bet tā ir šeit. Tāpat kā Marija Magdalēna, kad Viņai pirmajai parādījās Jēzus Lieldienu rītā, nespēja atpazīt Augšāmcelto Kungu un domāja, ka ar viņu runā dārznieks, kas grib viņu mierināt. Tāpat arī mācekļi uz Emavas ceļa, kad Augšāmceltais Kungs Jēzus nostājās viņiem līdzās, nevarēja Viņu atpazīt, bet Viņš bija kopā ar viņiem, un ar to Augšāmcelšanās realitāte bija ar viņiem un viņos. Tāpat arī Kristībā un Altāra sakramentā, kuros mēs esam aicināti, mēs jau esam Augšāmcelšanās realitātē. Kaut arī dzīvojam vēl šajā miesā un ne Rakstu vārdos, ne maizē un vīnā neredzam, nesajūtam Jēzus klātbūtni, bet tā ir realitāte, īpaša Augšāmcelšanās realitāte šajā mielastā, kurā mēs esam aicināti un kurā mēs tiekam pieņemti Dieva žēlastībā un piedošanā.

Kas vēl šajā pasaulē vēsta mums par augšāmcelšanos? Dabas atmoda pēc grūtās garās ziemas, kura, kā likās, nekad neatkāpsies, tomēr, redziet, tā ir uzvarēta, ziemai un salam ir atņemtas tās tiesības, nāk plaukums un jaukums, vasaras siltums un prieks, ko vēl nejūtam, bet tas jau ir šeit. Tāpat arī nāve ir zaudējusi savas tiesības Augšāmcelšanā. Kaut tā vēl ir šeit, kaut tā arī aplaupa un biedina mūs, tā ir uzveikta Kristus uzvarā, Viņa augšāmcelšanā.

Mēs sastopamies ar nāves ārdīšanos bieži, bieži tā uzstāda savas tiesības, bieži tā soļo mums tuvu līdzās, un mēs esam izbiedēti. Bet Dieva eņģelis Tev saka: nebīsties. Kaut arī nāve nāk aizrauj sev līdzi cilvēkus, kas mums ir līdzās un kas mums ir tuvi, tās tiesības ir atceltas, jo visi mēs esam dzīvi Augšāmcelšanā un tās īpašajā realitātē, ko Dievs mums, Viņa mīļajiem un Kristū pieņemtajiem bērniem, īpašā veidā dāvina ik svētdienas baznīcā, nākot pie mums un stājoties mūsu vidū, gluži kā Augšāmceltais Kungs Jēzus nāca pie saviem pārbiedētajiem mācekļiem un stājās viņu vidū.

Ir kāds piemērs spilgts Bībelē, kas baznīcā vienmēr ir lietots, lai cilvēkiem stāstītu par to, ka nāve ir uzvarēta un ka augšāmcelšanās ir mūsu realitāte. Dāniēla grāmata 3. nodaļā ir aprakstīts Bābeles cietsirdīgais ķēniņš Nebudkadnēcars, kurš darināja zelta tēlu un pavēlēja, lai visi to pielūdz kā Dievu. Kurš atteiksies to darīt, to viņš draudēja iemest degošā ceplī. Nebukadnēcars bija pagāns, tāpat kā viņa padotie, un visi zemojās šī tēla priekšā. Bet viņam bija arī gūstekņi, jūdi, kas pielūdza vienīgo un patieso Dievu. Trīs no tiem, patiesajam Dievam ticīgus vīrus viņš arī sauca savā priekšā, lai liktu viņiem zemoties zelta tēla priekšā. Kad šie Dievam uzticīgie vīri atteicās to darīt, jo tas bija pret Dieva prātu, bet paļāvās uz to, ka Dievs viņus var izglābt no arī degošā cepļa, Nebudkadnēcars pavēlēja viņus iemest uguns liesmās, šajā šausmīgajā ceplī.

Šis degošais ceplis ir nāves simbols. Tā liesmās milzīgās sāpēs iet bojā viss dzīvais, un nekas nevar pastāvēt tā priekšā. Arī mums jānodreb, kad tikai iedomājies degošā cepļa — nāves skāvienu.

Patiesībā mēs visi tāpat kā šie trīs vīri stāvam tāda degoša cepļa — nāves priekšā. Tomēr mūsu situācijā ir liela atšķirība. Šie trīs ticīgie jūdu gūstekņi tika iemesti degošajā ceplī nevainīgi: cietsirdīgs valdnieks bija licis sakurt šo uguni un viņus netaisnīgi apsūdzēja par uzticību Dievam, par to, ka viņi atteicās zemoties elku tēla priekšā. Turpretim mēs paši esam sakūruši šo uguni ar saviem grēkiem pret Dieva baušļiem un esam taisnīgi pelnījuši, ka tiekam tajā iemesti. Mūs neapsūdz netaisni cilvēki un cilvēku likumi, bet Dieva pilnīgā un absolūta tiesa, un tās ir Viņa dusmu liesmas, Viņa sašutums par grēku, ko mēs es darījuši, kādēļ degošais ceplis — nāve ir visu mūsu priekšā kā sods par grēku. Jo mēs esam savā prātā sacēlušies pret Dievu — apvainojuši visu valdnieku Valdnieku un ķēniņu Ķēniņu: mēs esam pelnījuši, ka ejam bojā. Jo mēs esam zemojošies neskaitāmiem elkiem.

Daudzi no jums teiks, ka nekad nav pielūguši nevienu elku, un tāpēc nav taisnīgi saņemt par to tik briesmīgu sodu. Kaut arī mēs neesam metušies ceļos citu reliģiju vai kultu pielūgtu elku priekšā, mēs tomēr esam gana kalpojuši viltus dieviem, esam no sirds nodevušies to pielūgsmei savās dziņās pēc mantas un naudas, pēc varas, pēc aplamas pašnoteikšanās, pēc baudām un kaislībām, pēc apreibināšanās. Mēs esam bijuši neapmierināti ar Dieva prātu un viņa taisnajiem likumiem un to vietā mēs esam bieži izdomājuši paši savējos, kas mums šķituši labāki nekā Dieva likumi un sekojoši tiem. Mēs esam gribējuši sev ierīkot paklausīgu „kabatas dieviņu”, kas dara to, ko mēs gribam un nevis, ko grib visuvarenais, suverēnais Dievs. Ignorēdami dievkalpojumus, mēs esam augstprātīgi novērsušies no Viņa piedāvātās žēlastības un piedošanas, aizmirsuši to vietu, kurā Dievs ir solījis būt mūsu vidū žēlastības un atkal žēlastības pilns. Ja arī esam nākuši pie Dieva, tad tikai tad, kad vajag un mums ir izdevīgi bieži ar dalītu sirdi. Mēs neesam ņēmuši nopietni viņa skaidros, taisnos vārdus un aicinājumus mīlēt Viņu pāri visām lietām un savus tuvākos kā sevi pašus un arī savā reliģiskajā dzīvē bijuši paštaisnīgi un uzskatījuši sevi par labākiem nekā citi, savas lepnās un paštaisnās domas par savu reliģisko stāju saucot par Dieva domām. Tā nu ikviens ir grēkojis savā veidā, nav neviena taisna un visi esam pelnījuši, ka tiekam raidīti prom no Dieva un iesviesti degošā ceplī, par kuru Dievs saka: tās uguns liesmas nedzisīs, bet ieskaus mūs kā degoša sēra jūra — mūžīgā nāve. We did start this fire — gluži pretēji kā dzied kāds slavens mūziķis un kā domājam par sevi paši: mēs paši esam aizdeguši šo uguni, kurā mums būtu jādeg mūžīgās mocībās mūžīgā nāvē, kādas mēs pat nevaram iztēloties visšausmīgākajā murgā. Tā ir patiesība.

Taču tā vēl nav visa patiesība. Šajās liesmās notiek kaut kas brīnumains, kaut kas ārkārtējs: tajās parādās vēl kāds, kāda dievišķa persona, dievišķs Glābējs. Un par to pravieto šis stāsts no Dāniela grāmatas. Mūsu Dievs ir Dievs, kas spēj izglābt mūs no nāves. Viņš pats iet cauri šīm liesmām, nāk pie tiem, kas tajās iet bojā un apdzēš tās, glābjot tajās ierautos no nāves posta — no mūžīgās nāves posta. Viņš padara nekaitīgu šīs uguns iznīcinošo spēku, viņš salauž elles varu un mūžīgās ciešanas, ko taisnīgi esam pelnījuši mēs – grēcinieki. Tas ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kas ir kļuvis par cilvēku, nācis mūsu postā — šajā pasaulē kā elles priekškambarī un tad arī gājis mūsu vietā tajās zvērojošajās liesmās, šajā ellē un uzveicis, sagrāvis nāves — mūžīgās nāves baigu lāstu.

Tā Jēzus, Dieva Dēls piepildīja Dieva glābšanas plānu un pasludināja mums evaņģēliju: Viņš brīvprātīgi uzņēmās uz sevi krustu, ciešanas un nāvi Golgātā, devās šajās nāves liesmās mūsu vietā. Nāves agonijā Viņš mira, tādās sāpēs un mocībās, kādas nevienam nav pat prātā nākušas. To Viņš darīja par mums, maksādams par mūsu grēkiem, un piepildīja pestīšanas plānu. Viņš nogāja kapā un nokāpa pašā elles dziļumā, kur Viņš dzirdēja Dieva, sava Tēva balsi saucam uz viņu: „Jēzu nāc ārā, celies augšā no kapa!” Un šajā Dieva spēkā Jēzus cēlās augšā, izgāja cauri akmens klintij, nāves smagās durvis tika atvērtas un Viņš iegāja dzīvībā. „Kur nāve ir Tava uzvara, kur elle Tavs dzelonis?” Jēzus ir uzveicis neuzvaramo nāvi un izrāvis nāves dzeloni – grēku, atņemdams tam spēku. Paldies Dievam par šo uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, jo tā ir arī mūsu uzvara. Lūk, tā ir augšāmcelšanās realitāte, kurā mēs drīkstam dzīvot jau tagad — patverties šajos vārdos ticībā un cerībā jau tagad, ja šīs pasaules realitātē uzmācas bailes, sāpes, posts un bēdas. Augšāmcelšanās realitāte pieder mums: tā ir Jēzus kopība ar mums Svētajā Garā (Vārdā un sakramentos), kas mūs mierina un stiprina. Arī mēs, kad mums būs jāmieg nāvē un jātiek guldītiem kapā, celsimies augšā kopā ar Jēzu un dzīvosim jaunā, apskaidrotā dzīvē.

Tajā mūs gaida Augšāmceltais Jēzus pats — apskaidrotā miesā un dievišķās godības pilns, un to pašu reiz iemantosim mēs. Mūsu miesa un dvēsele būs brīvas. Tā būs mūsu lielā alga debesīs — alga, ko neesam pelnījuši mēs paši, bet Viņš — Dieva Dēls. Mēs drīkstēsim saņemt šo algu un dzīvot pie Dieva, Viņa pasaulē, kurā vairs mūs nebaidīs degošais ceplis — nāve, jo tajā vairs nebūs grēka, ļaunuma, slimību, sāpju, asaru un velna, un mēs būsi atbrīvoti no tā. Tur mēs satiksimies un būsim kopā ar citiem Dieva mīļajiem bērniem, arī ar mūsu mīļajiem, ar kuriem nāve mūs ir šķīrusi un kuri ir aizsaukti no šīs dzīves ticībā (arī: Kristībā). Tāds ir Dieva brīnišķīgais un žēlastības pilnais plāns ar mums, kas tiek piepildīts ar Kristus Augšāmcelšanos un kas tiek pasludināta draudzē šajā dienā un katru svētdienu atkal līdz tai lielajai Dienai, kad mūsu Kungs nāks godībā. Āmen.
Ievietots 04.04.2010

Komentāri
0 Komentāri
Vārds:
E-pasts: (neobligāti)
Ievadi: hb1vk
Smaidiņš: smile wink wassat tongue laughing sad angry crying confused jee 185 186 187 188 189 190 191 192 

| Aizmirsti mani

Sprediķi, paziņojumi

Augšāmcelšanās mūsu realitāte
Easter
04.04.2010.
Mk. 16:1-10

Tas Kungs ir augšāmcēlies, patiesi — Kristus ir Augšāmcēlies. Alleluja! Tas ir tas evaņģēlijs, kas man jums šodien ir jāpasludina īpašā sakarā, jo to šodien pasludina pats Dieva eņģelis savā vēstī bēdu sagrauztām un pārbaidītajām sievām, Jēzus sekotājām: „Nebīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies!”. Tiešām, tā ir tiesa: Kristus Augšāmcelšanās ir notikusi, akmens ir novelts, kaps ir tukšs. Mūsu ticība nav velta, to balsta Kristus Augšāmcelšanās. Kristus ir miris par mums, par mūsu grēkiem, Viņš ir aprakts nāvē, bet trešajā dienā augšāmcēlies.

 To Viņš ir darījis mūsu dēļ. Viņam nevajadzēja mirt, jo Kristus Jēzus nebija grēkojis, taču Viņš mira par mums, cilvēkiem, un arī cēlās augšā par mums, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu mūžīgajā godībā. Jo „ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs — tāda ir mūsu ticība — arī dzīvosim kopā ar Viņu” Augšāmcelšanā. Tāpat kā Viņš, kas Dieva Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvosim atjaunotā dzīvē.

 Tāpēc, Jēzū Kristū mīļotie, esiet sveicināti un aicināti šajos Dieva Dēla triumfa svētkos — dzīvības triumfa svētkos pār nāvi. Kristus Augšāmcelšanās ir dāvināta jums! Tā ir kā mūžīgais mielasts, kā debesu kāzas, kurās mēs esam aicināti un kurās mēs varam ieiet Dieva valstībā. Kristus Augšāmcelšanās ir arī mūsu katra augšāmcelšanās. Jā, katram mums pieder Kristus Augšāmcelšanās, kopā ar Viņu esam cēlušies augšā arī mēs. Tas nozīmē, ka mums pieder Dieva mantojums, Viņa apsolītā valstība — mūžīgā dzīvība un godība Viņa tuvumā.

 Tāpēc Augšāmcelšanās ir realitāte jau šodien, jau šodien tā ir mūsu dzīves daļa. Jūs esat pieņemti Jēzus Augšāmcelšanā savā Kristību brīdī, jūs tajā atkal tiekat paēdināti un uzturēti, saņemot augšāmceltā Kristus miesu un asinis Altāra sakramentā, ko kopā svinēsim. Tajā mēs noslēpumainā veidā jau piedalāmies Augšāmcelšanas realitātē un jau esam mūžības līdzdalībnieki un Dieva apsolītās jaunās dzīves un jaunās pasaules mantinieki. Jau tagad, vēl šajā dzīvē un pasaulē būdami, mēs jau esam tur, pie Dieva. Te mēs esam svešumā, bet tur — mūsu patiesajās mājās.

 Ar savām miesīgajām acīm mēs to nevaram saskatīt vai atpazīt — šo Augšāmcelšanās realitāti, bet tā ir šeit. Tāpat kā Marija Magdalēna, kad Viņai pirmajai parādījās Jēzus Lieldienu rītā, nespēja atpazīt Augšāmcelto Kungu un domāja, ka ar viņu runā dārznieks, kas grib viņu mierināt. Tāpat arī mācekļi uz Emavas ceļa, kad Augšāmceltais Kungs Jēzus nostājās viņiem līdzās, nevarēja Viņu atpazīt, bet Viņš bija kopā ar viņiem, un ar to Augšāmcelšanās realitāte bija ar viņiem un viņos. Tāpat arī Kristībā un Altāra sakramentā, kuros mēs esam aicināti, mēs jau esam Augšāmcelšanās realitātē. Kaut arī dzīvojam vēl šajā miesā un ne Rakstu vārdos, ne maizē un vīnā neredzam, nesajūtam Jēzus klātbūtni, bet tā ir realitāte, īpaša Augšāmcelšanās realitāte šajā mielastā, kurā mēs esam aicināti un kurā mēs tiekam pieņemti Dieva žēlastībā un piedošanā.

Kas vēl šajā pasaulē vēsta mums par augšāmcelšanos? Dabas atmoda pēc grūtās garās ziemas, kura, kā likās, nekad neatkāpsies, tomēr, redziet, tā ir uzvarēta, ziemai un salam ir atņemtas tās tiesības, nāk plaukums un jaukums, vasaras siltums un prieks, ko vēl nejūtam, bet tas jau ir šeit. Tāpat arī nāve ir zaudējusi savas tiesības Augšāmcelšanā. Kaut tā vēl ir šeit, kaut tā arī aplaupa un biedina mūs, tā ir uzveikta Kristus uzvarā, Viņa augšāmcelšanā.

Mēs sastopamies ar nāves ārdīšanos bieži, bieži tā uzstāda savas tiesības, bieži tā soļo mums tuvu līdzās, un mēs esam izbiedēti. Bet Dieva eņģelis Tev saka: nebīsties. Kaut arī nāve nāk aizrauj sev līdzi cilvēkus, kas mums ir līdzās un kas mums ir tuvi, tās tiesības ir atceltas, jo visi mēs esam dzīvi Augšāmcelšanā un tās īpašajā realitātē, ko Dievs mums, Viņa mīļajiem un Kristū pieņemtajiem bērniem, īpašā veidā dāvina ik svētdienas baznīcā, nākot pie mums un stājoties mūsu vidū, gluži kā Augšāmceltais Kungs Jēzus nāca pie saviem pārbiedētajiem mācekļiem un stājās viņu vidū.

Ir kāds piemērs spilgts Bībelē, kas baznīcā vienmēr ir lietots, lai cilvēkiem stāstītu par to, ka nāve ir uzvarēta un ka augšāmcelšanās ir mūsu realitāte. Dāniēla grāmata 3. nodaļā ir aprakstīts Bābeles cietsirdīgais ķēniņš Nebudkadnēcars, kurš darināja zelta tēlu un pavēlēja, lai visi to pielūdz kā Dievu. Kurš atteiksies to darīt, to viņš draudēja iemest degošā ceplī. Nebukadnēcars bija pagāns, tāpat kā viņa padotie, un visi zemojās šī tēla priekšā. Bet viņam bija arī gūstekņi, jūdi, kas pielūdza vienīgo un patieso Dievu. Trīs no tiem, patiesajam Dievam ticīgus vīrus viņš arī sauca savā priekšā, lai liktu viņiem zemoties zelta tēla priekšā. Kad šie Dievam uzticīgie vīri atteicās to darīt, jo tas bija pret Dieva prātu, bet paļāvās uz to, ka Dievs viņus var izglābt no arī degošā cepļa, Nebudkadnēcars pavēlēja viņus iemest uguns liesmās, šajā šausmīgajā ceplī.

Šis degošais ceplis ir nāves simbols. Tā liesmās milzīgās sāpēs iet bojā viss dzīvais, un nekas nevar pastāvēt tā priekšā. Arī mums jānodreb, kad tikai iedomājies degošā cepļa — nāves skāvienu.

Patiesībā mēs visi tāpat kā šie trīs vīri stāvam tāda degoša cepļa — nāves priekšā. Tomēr mūsu situācijā ir liela atšķirība. Šie trīs ticīgie jūdu gūstekņi tika iemesti degošajā ceplī nevainīgi: cietsirdīgs valdnieks bija licis sakurt šo uguni un viņus netaisnīgi apsūdzēja par uzticību Dievam, par to, ka viņi atteicās zemoties elku tēla priekšā. Turpretim mēs paši esam sakūruši šo uguni ar saviem grēkiem pret Dieva baušļiem un esam taisnīgi pelnījuši, ka tiekam tajā iemesti. Mūs neapsūdz netaisni cilvēki un cilvēku likumi, bet Dieva pilnīgā un absolūta tiesa, un tās ir Viņa dusmu liesmas, Viņa sašutums par grēku, ko mēs es darījuši, kādēļ degošais ceplis — nāve ir visu mūsu priekšā kā sods par grēku. Jo mēs esam savā prātā sacēlušies pret Dievu — apvainojuši visu valdnieku Valdnieku un ķēniņu Ķēniņu: mēs esam pelnījuši, ka ejam bojā. Jo mēs esam zemojošies neskaitāmiem elkiem.

Daudzi no jums teiks, ka nekad nav pielūguši nevienu elku, un tāpēc nav taisnīgi saņemt par to tik briesmīgu sodu. Kaut arī mēs neesam metušies ceļos citu reliģiju vai kultu pielūgtu elku priekšā, mēs tomēr esam gana kalpojuši viltus dieviem, esam no sirds nodevušies to pielūgsmei savās dziņās pēc mantas un naudas, pēc varas, pēc aplamas pašnoteikšanās, pēc baudām un kaislībām, pēc apreibināšanās. Mēs esam bijuši neapmierināti ar Dieva prātu un viņa taisnajiem likumiem un to vietā mēs esam bieži izdomājuši paši savējos, kas mums šķituši labāki nekā Dieva likumi un sekojoši tiem. Mēs esam gribējuši sev ierīkot paklausīgu „kabatas dieviņu”, kas dara to, ko mēs gribam un nevis, ko grib visuvarenais, suverēnais Dievs. Ignorēdami dievkalpojumus, mēs esam augstprātīgi novērsušies no Viņa piedāvātās žēlastības un piedošanas, aizmirsuši to vietu, kurā Dievs ir solījis būt mūsu vidū žēlastības un atkal žēlastības pilns. Ja arī esam nākuši pie Dieva, tad tikai tad, kad vajag un mums ir izdevīgi bieži ar dalītu sirdi. Mēs neesam ņēmuši nopietni viņa skaidros, taisnos vārdus un aicinājumus mīlēt Viņu pāri visām lietām un savus tuvākos kā sevi pašus un arī savā reliģiskajā dzīvē bijuši paštaisnīgi un uzskatījuši sevi par labākiem nekā citi, savas lepnās un paštaisnās domas par savu reliģisko stāju saucot par Dieva domām. Tā nu ikviens ir grēkojis savā veidā, nav neviena taisna un visi esam pelnījuši, ka tiekam raidīti prom no Dieva un iesviesti degošā ceplī, par kuru Dievs saka: tās uguns liesmas nedzisīs, bet ieskaus mūs kā degoša sēra jūra — mūžīgā nāve. We did start this fire — gluži pretēji kā dzied kāds slavens mūziķis un kā domājam par sevi paši: mēs paši esam aizdeguši šo uguni, kurā mums būtu jādeg mūžīgās mocībās mūžīgā nāvē, kādas mēs pat nevaram iztēloties visšausmīgākajā murgā. Tā ir patiesība.

Taču tā vēl nav visa patiesība. Šajās liesmās notiek kaut kas brīnumains, kaut kas ārkārtējs: tajās parādās vēl kāds, kāda dievišķa persona, dievišķs Glābējs. Un par to pravieto šis stāsts no Dāniela grāmatas. Mūsu Dievs ir Dievs, kas spēj izglābt mūs no nāves. Viņš pats iet cauri šīm liesmām, nāk pie tiem, kas tajās iet bojā un apdzēš tās, glābjot tajās ierautos no nāves posta — no mūžīgās nāves posta. Viņš padara nekaitīgu šīs uguns iznīcinošo spēku, viņš salauž elles varu un mūžīgās ciešanas, ko taisnīgi esam pelnījuši mēs – grēcinieki. Tas ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kas ir kļuvis par cilvēku, nācis mūsu postā — šajā pasaulē kā elles priekškambarī un tad arī gājis mūsu vietā tajās zvērojošajās liesmās, šajā ellē un uzveicis, sagrāvis nāves — mūžīgās nāves baigu lāstu.

Tā Jēzus, Dieva Dēls piepildīja Dieva glābšanas plānu un pasludināja mums evaņģēliju: Viņš brīvprātīgi uzņēmās uz sevi krustu, ciešanas un nāvi Golgātā, devās šajās nāves liesmās mūsu vietā. Nāves agonijā Viņš mira, tādās sāpēs un mocībās, kādas nevienam nav pat prātā nākušas. To Viņš darīja par mums, maksādams par mūsu grēkiem, un piepildīja pestīšanas plānu. Viņš nogāja kapā un nokāpa pašā elles dziļumā, kur Viņš dzirdēja Dieva, sava Tēva balsi saucam uz viņu: „Jēzu nāc ārā, celies augšā no kapa!” Un šajā Dieva spēkā Jēzus cēlās augšā, izgāja cauri akmens klintij, nāves smagās durvis tika atvērtas un Viņš iegāja dzīvībā. „Kur nāve ir Tava uzvara, kur elle Tavs dzelonis?” Jēzus ir uzveicis neuzvaramo nāvi un izrāvis nāves dzeloni – grēku, atņemdams tam spēku. Paldies Dievam par šo uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, jo tā ir arī mūsu uzvara. Lūk, tā ir augšāmcelšanās realitāte, kurā mēs drīkstam dzīvot jau tagad — patverties šajos vārdos ticībā un cerībā jau tagad, ja šīs pasaules realitātē uzmācas bailes, sāpes, posts un bēdas. Augšāmcelšanās realitāte pieder mums: tā ir Jēzus kopība ar mums Svētajā Garā (Vārdā un sakramentos), kas mūs mierina un stiprina. Arī mēs, kad mums būs jāmieg nāvē un jātiek guldītiem kapā, celsimies augšā kopā ar Jēzu un dzīvosim jaunā, apskaidrotā dzīvē.

Tajā mūs gaida Augšāmceltais Jēzus pats — apskaidrotā miesā un dievišķās godības pilns, un to pašu reiz iemantosim mēs. Mūsu miesa un dvēsele būs brīvas. Tā būs mūsu lielā alga debesīs — alga, ko neesam pelnījuši mēs paši, bet Viņš — Dieva Dēls. Mēs drīkstēsim saņemt šo algu un dzīvot pie Dieva, Viņa pasaulē, kurā vairs mūs nebaidīs degošais ceplis — nāve, jo tajā vairs nebūs grēka, ļaunuma, slimību, sāpju, asaru un velna, un mēs būsi atbrīvoti no tā. Tur mēs satiksimies un būsim kopā ar citiem Dieva mīļajiem bērniem, arī ar mūsu mīļajiem, ar kuriem nāve mūs ir šķīrusi un kuri ir aizsaukti no šīs dzīves ticībā (arī: Kristībā). Tāds ir Dieva brīnišķīgais un žēlastības pilnais plāns ar mums, kas tiek piepildīts ar Kristus Augšāmcelšanos un kas tiek pasludināta draudzē šajā dienā un katru svētdienu atkal līdz tai lielajai Dienai, kad mūsu Kungs nāks godībā. Āmen.
Ievietots 04.04.2010

Lasi sprediķus!

Šodienas lūgšana no M.Lutera

1. vēstule korintiešiem

Psalmi

Bībeles stunda
 ...Mācība
 ...Mācītājs
 ...Sadraudzības mācība

Kristīgie pasākumi
  Ziemassvētku zvaigzne

Stāsti bērniem:
  Kurš to teica?
  Seifs
  Kivi


Tumes koris,
koris "Vanema"

Fotogalerija Ziemassvētki Tumē 2008. gadā

Svētruna
1941. gada 14. jūnija Deportāciju piemiņas brīdī, iesvētot Piemiņas krusta zīmi Tumē

Svētruna
Karogs pār visiem karogiem
Tumē 2006. gada 1. septembrī

Foto
Kapu svētki Tumē
2006. gada 5. augustā

Foto
2006. gada Jāņi "Pilsētniekos"
Kopā ar Jelgavas Kristus draudzi

Fotogalerija Kristības Tumē
2006. gada Lieldienās

Fotogalerija Jeruzaleme 2006. gada ziemā
A.Dāboliņa foto un komentāri

Fotostāsts Fotoreportāža par Jeruzalemi Tumes kultūras namā

LELB identitātes mokas

Reformācija - lūzuma laiks pasaules vēsturē

Lūgsim kopā ar Luteru!

Krustvārdu mīklas:
  Soģi
  Mozus dzīves sākums
  Jordānas upes šķērsošana
  Jēzus pie krusta
  Jēzus dzīvs!


 ...Jautājumi un atbildes ¬
Par Mat.7:1

Netrūkst situāciju, kad Svētie Raksti mūs aicina tiesāt - ne ar savu prātu, bet lietojot Dieva vārdu, kas vēršas pret atklātu, bezkaunīgu grēku vai pret agresīviem maldu mācītājiem.




Draudzes adrese: Tumes kultūras nams
Jautā, sūti ierosinājumus un atsauksmes par mājas lapu:

e-pasts

tel. 31 93312
29342329
Webmaster
Oskars Laugalis