Sprediķi || Bībeles stunda || Psalmi || Esejas || || Reģ./piesl. ||Kristus miera draudze Lūgšana ... Dažādi
ELBL manifests

Citi raksti

Komentāri: 0
Kristiešu lidojumi sapnī un īstenībā
Palmarum
28.03.2010.
Jņ. 12:12-19

Evaņģēlija lasījumos šajā svētdienā mēs parasti dzirdam par Jēzus ienākšanu Jeruzalemē nedēļu pirms Viņa krusta nāves. Tajā mēs sastopamies ar sajūsminātiem cilvēkiem Pashā svētku priekšvakarā. Pilsētā iejāj cilvēks, kura slava ir izplatījusies visā apkārtnē. Viņš ir staigājis pa ūdens virsu, apklusinājis vētru, Viņš ir paēdinājis brīnumainā kārtā tūkstošiem cilvēku, Viņš ir pārvērtis ūdeni vīnā, Viņš ir dziedinājis nedziedināmi slimus, izdzinis ļaunus garus, piecēlis vairākus mirušos, bet īpaši jau Lācaru, kurš bija bijis kapā jau 4 dienas. Viņš bija arī sludinājis neparastas lietas ...taču tas, šķiet, bija ietekmējis tikai reto. Lai vai kā: Jēzu daudzi jo daudzi turēja par pravieti, par Dieva svaidīto Mesiju. Un te Viņš ienāk Jeruzalemē. Tauta gaida tikai zīmi — tikai vienu vadoņa mājienu, lai no šīs gaviļu pilnās sagaidīšanas ar palmu zariem un priekšā izklātām drēbēm sekotu varena sacelšanās un nīstais okupācijas režīms un tā līdzskrējēji Sinedrijā, un vispirms jau pats ķēniņš Herods, tiktu nosviesti, un uzvaras karogi plīvotu pār atbrīvoto Jeruzalemi. Tādas bija cilvēku cerības.

 Dīvaini jau ir tas, kā Jēzus parādās: nevis braši un ar kaujas saucieniem uz lūpām, bet pazemībā un miermīlībā. Uz ēzeļmātes kumeļa, gluži kā pravietis to bija pasludinājis: Dieva tautas mesiāniskais ķēniņš nāks, jādams uz ēzeļa, ēzeļmātes kumeļa, un nesīs atsvabināšanu cietumniekiem bedrē, kas tur smok slāpēs un gaida uz atbrīvošanu, uz atpestīšanu (sal. Cah 9, 9-12). Taču cilvēkiem tagad nav prātā Svēto Rakstu vārdi, viņi priecājas, viņi ir tuvu ekstāzei. Viņi visi grib būt tuvāk Jēzum un viņi visi sauc sevi par Viņa draugiem. Pēc nepilnas nedēļas — mēs zinām — daudzi no šiem draugiem sauks Poncijam Pilātam: sit krustā šo krāpnieku! Vai afektā? Vai bailēs no blakus stāvošiem sinedrija špikiem? Nieki, jo, kā daudzi vēl atceras, pat komunistiskās diktatūras laikā sodīja tikai par aktīvu atbalstu un, ja kāds domāja savādāk, bet tomēr baidījās no soda, vismaz varēja klusēt: par klusēšanu pat sarkanais terors lika mierā. Un ir pamats domāt — jūdu slepenie dienesti nežēlībā toreiz stipri atpalika no KGB. Runa ir tikai par to, ka saucēji tā arī reāli domāja savās sirdīs: viņi bija pievilti, šis Jēzus bija pilnīgi izgāzies viņu acīs, neatbilda viņu ekspektācijām, un tādēļ: nost ar Viņu, sit Viņu krustā!

 Kaut arī apkārt skan gaviles, tas ir Jēzus ciešanu laiks. Viņš, Dieva Dēls, labi zināja par to, ko šie paši cilvēki sauks pēc piecām dienām. Jēzus to viņiem nebāza acīs, pat necentās kaut kādā veidā uz to norādīt. Viņš pazina cilvēka dabu: tās iekšējo draņķību, maitismu — vakar jūsmīgs draugs, rīt nodevējs, rūgts ienaidnieks. Šajos jūsmīgajos apsveicējos un laba vēlētājos viņš redzēja rītdienas ļaunos apsūdzētājus. Vai viņš tos atmaskoja? Nē, Viņa reakcija nav cilvēka, bet Dieva reakcija, kas savā sirdī lūdz piedošanu. Ko domāja tajā brīdī Jēzus par to visu, vispirms par šiem cilvēkiem savā priekšā?

 Jēzus visdrīzāk lūdza Dievu, savu Tēvu. Viņš nekad nemitējās lūgt, kur nu vēl šādā brīdī: „Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu”.

 Jēzum, pestīšanai un glābšanai bija nodoti visi cilvēki: arī šie, kas šobrīd jūsmo, bet pēc īsa laiciņa notiesās Viņu. Viņš grib, lai viņi atzīst Viņu, vienīgo patieso Dievu gan tajā veidā, kā Viņš ienāk Jeruzalemē, gan pravieša vārdā. Īstas, dedzinošas ciešanas plosīja šajā brīdī Jēzus sirdi, redzot šo sajūsmu un ovācijas, palmu zarus un dzirdot „Hozianna!” (izglāb, atpestī mūs!) saucienus. Viņš nenosodīja viņus kā liekuļus vai neģēļus, bet aizlūdza par viņiem, jo Viņa, pestītāja, acīs tie bija nelaimīgi, velna un paši savu grēcīgo iekšējo impulsu pievilti cilvēki, kas sēž bedrē, nāves ēnā un ir postam tuvu. Šāda attieksme ir no Dieva, ne no cilvēkiem. Mēs katrs varam iedomāties sevi tajā pūlī un lūgt par to, lai izšķirošajā brīdī nebūtu to starpā, kas sauc: „Sit Viņu krustā”! Nedz ar savām domām, nedz vārdiem un darbiem...

  Un ko Jēzus domāja par saviem mācekļiem, kuri bija bijuši Viņam līdzās un kuriem bija iepriekš ļoti intensīvi mācījis par to, ka Jeruzalemē ar Viņu izrēķināsies: sitīs Viņu krustā. Viņi tagad vēl ir līdzi aizrauti sajūsmā kopā ar sveicējiem, viņi atkal nav paturējuši prātā, ko Jēzus viņiem ir pasludinājis? Pēc dažām dienām viņi atgriezīsies pie tiem vārdiem un viņiem sāks ataust to jēga, viņiem būs bailes pasaulē — pasaulē, kura viņus ienīdis šo vārdu dēļ. Bet „turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis”, Es būšu ar jums šajos vārdos ik dienas, līdz pasaules galam.” Tādas domas, iespējams, šķērsoja šajā brīdī Jēzus domas un sirdi.

 Un tagad ieraudzīsim it kā no malas paši sevi: mēs esam Viņa mācekļi citā laikmetā, mēs pulcējamies ap Viņa vārdu un svinam kopā to pašu mielastu, kurā mēs arī saucam „Hozianna! Slavēts tas, kas nāk pie mums tā Kunga vārdā”, slavēts mūsu Kungs un pestītājs Jēzus Kristus! Mēs dzīvojam ticībā, mēs zinām Palmu svētdienas stāstu, mēs gaidām nākošo — Augšāmcelšanās rīta svētdienu un zinām arī šo brīnišķīgo evaņģēliju. Mums ir dota mūsu Kristība kā droša saikne ar pestīšanu, paša Dieva apsolījums un aicinājums turēties pie tā. Kā mēs ar visu to dzīvojam? Vai mēs katru dienu mirstam grēkam, vai slīcinām, kā Luters teiktu, savu veco cilvēku savas Kristības ūdenī ikdienas un vai ceļamies ar Kristu augšā ik dienas jaunai dzīvei? Vai esam drīzāk līdzīgi tiem pašiem mācekļiem ap Jēzu, kuri ir gaviļu un svētku aizrauti, bet grūtos brīžos izbīlī, kā ticību zaudējuši, kā Pēteris, kas nobijās un noliedza, vai kā pārējie mācekļi, kas gļēvi bēga no Golgātas, kas slēpās bailēs no jūdiem, kas šaubījās par visu? Kā ir ar mūsu ticības identitāti, mums — šodienas mācekļiem? Vai mēs to visu lietojam arī īstenībā? Kur mēs smeļam spēku ticēt un dzīvot ticībā?

 No Dieva vārda, tas ir skaidrs. Un no Svētā Vakarēdiena, kuru mēs bieži kopā svinam un kurā noslēpumainā (resp. sakramentālā) veidā mēs savienojamies ar Kristu miesā un asinīs. Tātad no evaņģēlija, un ne tikai no zināšanām par to, ko Jēzus darījis mūsu labā, bet arī no reālas sastapšanās un savas dzīves izskaidrošanas ar dzīvo vārdu. Kā mēs to šodien dzirdējām: Dieva dēls nāk pie mums, pie tiem, kas esam bedrē, nāves ēnā, pie tiem, kuru vienīgā cerība ir Dievs, pie tiem, kuriem vairs nav nekādas cerības — lai mūs atbrīvotu. Viņš pats sevi iztukšoja, lai nāktu pie iztukšotiem, Viņš tapa atraidīts, lai nāktu pie atraidītiem. Nevis kā kungs un valdnieks varenībā, bet pazemībā — kā kalps. Viņš neprasa no mums neko: ka mēs būtu stipri, noturīgi, uzticami. Taisni otrādi, viņš neatraida mūs, kādi esam, proti, arī ja mēs tieši tādi neesam... Mūsu vājums Viņam nav trūkums, bet tieši žēlastības dāvāšanas iegansts.

 Un tad mēs, šodienas mācekļi — kas visu to saņemam, to arī paturam. Kur? Prātā? Jā. Kur vēl — sirdī? Visnotaļ. Tagad un mūžīgi. Bet vēl pavisam būtiski — mēs to apliecinām rīcībā, ka esam saņēmuši šīs brīnišķīgās lietas. Tajās Kristus ir ar mums, kā apsolījis līdz pasaules galam, bet, mums līdzās būdams, Viņš arī redz mūsu dzīvi. Kā apustulis mūs uz to mudina: „Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”.

 Kas šie ir par zelta vārdiem, vai ne? Mums ir dots Kristus iepriecinājums un Viņa mīlestības apliecinājums, un mēs tajā nepaliekam vēsi „lietotāji”, bet gan „karsti” un dedzīgi, nesdami šos vārdus līdzi azotē un visu laiku ārā vilkdami – par prieku Tam Kungam, kā apustulis aicina, piepildot arī viņa prieku: sadraudzīgi, sirsnīgi, līdzcietīgi.

 Šie vārdi kaut ko nozīmē, mīļie draugi. Vai ir strīdi mūsu starpā? Vai ir tukša lielīšanās un sevis izcelšana un otra nopelšana un apsūdzēšana? Ja tā ir, tad velkam ārā no azotes Dieva vārdus un dzirdam, kā tajos Kristus iepriecina mūs, un pārtraucam sarūgtināt Viņu. Kristus ciešanas turpinās, kad Viņš uzlūko savus bērnus, savus mācekļus, kuru vidū Viņš mājo un kuri lepojas ar apliecināt Viņa mācību, ka tas tā tiešām ir reālprezencē... kuri lepojas ar savu pareizo (resp. ortodokso) ticību. Neaizmirstiet: Tas Kungs ir šeit, mūsu vidū. Viņa žēlastības dēļ jūs vairs netiekat apsūdzēti, kā būtu to pelnījuši. Ko jūs no tā esat ielikuši savā sirdī, ka nevarat mitēties apsūdzēt viens otru, nodot nepatiesu liecību — brālis par brāli, māsa par māsu, kur vien var, strīdu meklējot. Apsteidziet notikumus Gara lidojumā un atcerieties tieši tajos brīžos, kad tādas lietas ceļas jūsu starpā, ka Dieva vārds ir dzīvs un ka tas ir jūsu azotē. Velciet to ārā un lieciet, lai jūs atspīdat šajos vārdos.

 Man vienreiz kāds kristietis ar lielu pieredzi teica: „Tu esi sapņotājs, tu lido savos sapņos, bet ir jādzīvo īstenībā”. Kā mēs dzīvojam savu ticību — kā lidojumu sapnī vai īstenībā?

 Mana sirds sažņaudzas manās krūtīs, un nāves bailes mani ir sagrābušas.
Baiļu trīsas un drebuļi mani pārņēmuši, un šaušalas mani stindzinājušas.

Es izsaucos: "Kaut man būtu spārni kā balodim! Es aizlaistos un nomestos, kur man būtu miers."
Redzi, es gribētu aizlaisties tālu un apmesties tuksnesī.  

Es steigtos un meklētu paglābties no bargās vētras un aukas. (Ps 55)

 No kā tad Dieva cilvēks ir bijis tā pārbijies un no kā viņš gribētu aizmukt? Šīs šausmas un domas par bēgšanu viņu pārņem tad, kad viņš uzlūko „atpestīto” un „Dieva bērnu — kristiešu” savstarpējo attiecību īstenību. Viņš mūk no ķildām viņu starpā, kas līdzinās nežēlīgiem kariem. Kristieši kožas un ēdas savā starpā, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami — it kā gribētu viens otru aprīt:

 [..] jo es redzēju varas darbus un nesaskaņas pilsētā.
11 Dienu un nakti tādas lietas noris arī uz tās mūriem, un netaisnība un varas darbi notiek tāpat tās vidū,
negantība ir tās iekšienē, pārestība un viltus neizzūd tās tirgos.
Taču tas nav ienaidnieks, kas mani nievā,- to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas saslejas pret mani,- no viņa es paslēptos;
nē, bet tas esi tu - cilvēks man līdzīgs - mans draugs un uzticīgais biedrs,
 ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā.
[..] Glumāka par sviestu ir viņu mutes valoda, bet sirdī ir karš. Viņu vārdi ir maigāki par eļļu, bet patiesībā tie ir kaili zobeni. (Ps 55).
Šie vārdi bieži, pārāk bieži ataino ticīgo draudzes reālo īstenību, nevis tikai Dāvida laikā pirms 3000 gadiem vai Pāvila pirms 2000 gadiem. Kas tad ar kristiešiem notiek un kāds gars viņus vada, ja viņu starpā tā notiek? Vai Dieva? Nē, tas nav no Dieva. Tas, kas no Dieva, māca: „Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!”.

 Jā, bet tajā realitātē nav nekā cita kā rūgts naids un uzbrukumi — tādā miesas prāta pārņemtā īstenībā. Pāvils to redzēja ar Dieva doto perspektīvi — toreiz un cauri laikiem. Daudzi agrīno kristiešu starpā bija devuši telpu citam garam, miesai un miesas prātam, un arī šodien daudzi teica: „Vai tad esi kāds sapņotājs, ideālists? Bet Pāvils caur Dieva perspektīvi deva atbildi gan sava laika kristiešiem, gan arī mūsdienu kristiešiem: „Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.”

 Tas nozīmē: staigāt Dieva vārdā — dzīvi un pēc tā patiesības, neviltojot šo pestīšanas vēsti ar gudrām kara stāvokļa attaisnošanām — „Kristus vienalga atpestīs ticības dēļ”. Nē, draugs, tā ticība zināšanām par Kristu vēl nav ticība Kristum. Tie, kas Kristum pieder, paklausa patiesībai un nodod savu miesu (tās visas ļaunos spēkus) krustā sišanai brīvprātīgi. Garā var dzīvot tikai tad, ja staigā Garā. Ar Dieva vārdu allaž azotē, tas ir, ar to nesot savā sirdī.

 Tad nu patiešām, mīļie Kristus mācekļi mūsdienās, ieraudzīsim paši sevi no malas. Mūsu Kungs ir par mums miris, cietis un Augšāmcēlies. Tas ir neapgāžams fakts, bet domāsim par to, ka mūsu piederība Kristum un Viņa garam arī ir neapgāžams fakts, jo pēc augļiem tos būs pazīt. Atmetīsim tāpēc lieku lepnību un nožēlosim aplamības savā ceļā, un neturēsimies pie lēmumiem, kuri kādreiz ir likušies „pareizības” un „varonība” apgaroti, bet īstenībā nav bijuši nekas cits kā paša miesas prāta sumināšana, jo galā ir nesuši sliktus augļus – tādus, kurus Raksti noraida: ķildas un šķelšanās, košanās un ēšanās pašu vidū... Mēs visi daudzējādi klūpam, grēkojam un kļūdāmies. Pasaules bērni ar visu vari turas pie saviem lēmumiem, tāpēc, ka tie, lūk, ir bijuši viņu un nekad nenožēlo savu rīcību, jo uzskati sevi un savus lēmumus par kaut ko īpašu, par labāku nekā citi, par nemaldīgu. Bet tādi nav Dieva bērni. Viņus māca Dieva vārds, kas sola stāvēt pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem dāvāt žēlastību, un māca vērtēt savu darbību pēc augļiem. Gara auglis ir: mīlestība, prieks, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.

 Vai ir grūti, dzirdot par to visu, un vai kļūst smagi, par to domājot, ka īstenībā viss ir savādāk? Nebēdā par to, jo šis smagums, šīs sirdsapziņas grūtības liecina, ka Svētais Gars Tevī sācis darbu. Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu! Turklāt mīlestība un prieks taču nav smaga nasta. Tā ir viegla un tīkama, un nevis mēs to nesam, bet tās nes mūs — Kristus mīlestība nes mūs! Tā ir ūdens veldze, ko Kristus mums ir sagādājis: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps, un kas no tā dzers, Es tam došu un tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgajai dzīvībai”. Te ir Viņa ūdens, tas čalo, burbuļo un verd pārpilnībā, tas tiek iesmelts un pasniegts, tad nu arī dzer to — lido ar Dieva vārdu sapnī un īstenībā! Un, raugi, tas kļūs par tādu pašu mīlestības ūdens avotu arī tevī.

 Reiz Kristus nāks, un visi Viņu redzēs! Tie, kuri ir izredzēti un bagāti pestīšanas atziņā, un var redzēt Viņu ticībā jau tagad, slavē Viņu nākam savā vidū jau tagad, lai ņem to vērā un redz Viņu, un tad ir kā spīdeklis kalna galā aklajiem un neticīgajiem, tad viņus pazīs kā Jēzus mācekļus pēc mīlestības un lai viņi ir kā magnēts, kas ar šo mīlestību pievelk un pievieno Dieva bērnu pulkam arvien jaunas dvēseles. Āmen.

Ievietots 28.03.2010

Komentāri
0 Komentāri
Vārds:
E-pasts: (neobligāti)
Ievadi: U9UVJ
Smaidiņš: smile wink wassat tongue laughing sad angry crying confused jee 185 186 187 188 189 190 191 192 

| Aizmirsti mani

Sprediķi, paziņojumi

Kristiešu lidojumi sapnī un īstenībā
Palmarum
28.03.2010.
Jņ. 12:12-19

Evaņģēlija lasījumos šajā svētdienā mēs parasti dzirdam par Jēzus ienākšanu Jeruzalemē nedēļu pirms Viņa krusta nāves. Tajā mēs sastopamies ar sajūsminātiem cilvēkiem Pashā svētku priekšvakarā. Pilsētā iejāj cilvēks, kura slava ir izplatījusies visā apkārtnē. Viņš ir staigājis pa ūdens virsu, apklusinājis vētru, Viņš ir paēdinājis brīnumainā kārtā tūkstošiem cilvēku, Viņš ir pārvērtis ūdeni vīnā, Viņš ir dziedinājis nedziedināmi slimus, izdzinis ļaunus garus, piecēlis vairākus mirušos, bet īpaši jau Lācaru, kurš bija bijis kapā jau 4 dienas. Viņš bija arī sludinājis neparastas lietas ...taču tas, šķiet, bija ietekmējis tikai reto. Lai vai kā: Jēzu daudzi jo daudzi turēja par pravieti, par Dieva svaidīto Mesiju. Un te Viņš ienāk Jeruzalemē. Tauta gaida tikai zīmi — tikai vienu vadoņa mājienu, lai no šīs gaviļu pilnās sagaidīšanas ar palmu zariem un priekšā izklātām drēbēm sekotu varena sacelšanās un nīstais okupācijas režīms un tā līdzskrējēji Sinedrijā, un vispirms jau pats ķēniņš Herods, tiktu nosviesti, un uzvaras karogi plīvotu pār atbrīvoto Jeruzalemi. Tādas bija cilvēku cerības.

 Dīvaini jau ir tas, kā Jēzus parādās: nevis braši un ar kaujas saucieniem uz lūpām, bet pazemībā un miermīlībā. Uz ēzeļmātes kumeļa, gluži kā pravietis to bija pasludinājis: Dieva tautas mesiāniskais ķēniņš nāks, jādams uz ēzeļa, ēzeļmātes kumeļa, un nesīs atsvabināšanu cietumniekiem bedrē, kas tur smok slāpēs un gaida uz atbrīvošanu, uz atpestīšanu (sal. Cah 9, 9-12). Taču cilvēkiem tagad nav prātā Svēto Rakstu vārdi, viņi priecājas, viņi ir tuvu ekstāzei. Viņi visi grib būt tuvāk Jēzum un viņi visi sauc sevi par Viņa draugiem. Pēc nepilnas nedēļas — mēs zinām — daudzi no šiem draugiem sauks Poncijam Pilātam: sit krustā šo krāpnieku! Vai afektā? Vai bailēs no blakus stāvošiem sinedrija špikiem? Nieki, jo, kā daudzi vēl atceras, pat komunistiskās diktatūras laikā sodīja tikai par aktīvu atbalstu un, ja kāds domāja savādāk, bet tomēr baidījās no soda, vismaz varēja klusēt: par klusēšanu pat sarkanais terors lika mierā. Un ir pamats domāt — jūdu slepenie dienesti nežēlībā toreiz stipri atpalika no KGB. Runa ir tikai par to, ka saucēji tā arī reāli domāja savās sirdīs: viņi bija pievilti, šis Jēzus bija pilnīgi izgāzies viņu acīs, neatbilda viņu ekspektācijām, un tādēļ: nost ar Viņu, sit Viņu krustā!

 Kaut arī apkārt skan gaviles, tas ir Jēzus ciešanu laiks. Viņš, Dieva Dēls, labi zināja par to, ko šie paši cilvēki sauks pēc piecām dienām. Jēzus to viņiem nebāza acīs, pat necentās kaut kādā veidā uz to norādīt. Viņš pazina cilvēka dabu: tās iekšējo draņķību, maitismu — vakar jūsmīgs draugs, rīt nodevējs, rūgts ienaidnieks. Šajos jūsmīgajos apsveicējos un laba vēlētājos viņš redzēja rītdienas ļaunos apsūdzētājus. Vai viņš tos atmaskoja? Nē, Viņa reakcija nav cilvēka, bet Dieva reakcija, kas savā sirdī lūdz piedošanu. Ko domāja tajā brīdī Jēzus par to visu, vispirms par šiem cilvēkiem savā priekšā?

 Jēzus visdrīzāk lūdza Dievu, savu Tēvu. Viņš nekad nemitējās lūgt, kur nu vēl šādā brīdī: „Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu”.

 Jēzum, pestīšanai un glābšanai bija nodoti visi cilvēki: arī šie, kas šobrīd jūsmo, bet pēc īsa laiciņa notiesās Viņu. Viņš grib, lai viņi atzīst Viņu, vienīgo patieso Dievu gan tajā veidā, kā Viņš ienāk Jeruzalemē, gan pravieša vārdā. Īstas, dedzinošas ciešanas plosīja šajā brīdī Jēzus sirdi, redzot šo sajūsmu un ovācijas, palmu zarus un dzirdot „Hozianna!” (izglāb, atpestī mūs!) saucienus. Viņš nenosodīja viņus kā liekuļus vai neģēļus, bet aizlūdza par viņiem, jo Viņa, pestītāja, acīs tie bija nelaimīgi, velna un paši savu grēcīgo iekšējo impulsu pievilti cilvēki, kas sēž bedrē, nāves ēnā un ir postam tuvu. Šāda attieksme ir no Dieva, ne no cilvēkiem. Mēs katrs varam iedomāties sevi tajā pūlī un lūgt par to, lai izšķirošajā brīdī nebūtu to starpā, kas sauc: „Sit Viņu krustā”! Nedz ar savām domām, nedz vārdiem un darbiem...

  Un ko Jēzus domāja par saviem mācekļiem, kuri bija bijuši Viņam līdzās un kuriem bija iepriekš ļoti intensīvi mācījis par to, ka Jeruzalemē ar Viņu izrēķināsies: sitīs Viņu krustā. Viņi tagad vēl ir līdzi aizrauti sajūsmā kopā ar sveicējiem, viņi atkal nav paturējuši prātā, ko Jēzus viņiem ir pasludinājis? Pēc dažām dienām viņi atgriezīsies pie tiem vārdiem un viņiem sāks ataust to jēga, viņiem būs bailes pasaulē — pasaulē, kura viņus ienīdis šo vārdu dēļ. Bet „turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis”, Es būšu ar jums šajos vārdos ik dienas, līdz pasaules galam.” Tādas domas, iespējams, šķērsoja šajā brīdī Jēzus domas un sirdi.

 Un tagad ieraudzīsim it kā no malas paši sevi: mēs esam Viņa mācekļi citā laikmetā, mēs pulcējamies ap Viņa vārdu un svinam kopā to pašu mielastu, kurā mēs arī saucam „Hozianna! Slavēts tas, kas nāk pie mums tā Kunga vārdā”, slavēts mūsu Kungs un pestītājs Jēzus Kristus! Mēs dzīvojam ticībā, mēs zinām Palmu svētdienas stāstu, mēs gaidām nākošo — Augšāmcelšanās rīta svētdienu un zinām arī šo brīnišķīgo evaņģēliju. Mums ir dota mūsu Kristība kā droša saikne ar pestīšanu, paša Dieva apsolījums un aicinājums turēties pie tā. Kā mēs ar visu to dzīvojam? Vai mēs katru dienu mirstam grēkam, vai slīcinām, kā Luters teiktu, savu veco cilvēku savas Kristības ūdenī ikdienas un vai ceļamies ar Kristu augšā ik dienas jaunai dzīvei? Vai esam drīzāk līdzīgi tiem pašiem mācekļiem ap Jēzu, kuri ir gaviļu un svētku aizrauti, bet grūtos brīžos izbīlī, kā ticību zaudējuši, kā Pēteris, kas nobijās un noliedza, vai kā pārējie mācekļi, kas gļēvi bēga no Golgātas, kas slēpās bailēs no jūdiem, kas šaubījās par visu? Kā ir ar mūsu ticības identitāti, mums — šodienas mācekļiem? Vai mēs to visu lietojam arī īstenībā? Kur mēs smeļam spēku ticēt un dzīvot ticībā?

 No Dieva vārda, tas ir skaidrs. Un no Svētā Vakarēdiena, kuru mēs bieži kopā svinam un kurā noslēpumainā (resp. sakramentālā) veidā mēs savienojamies ar Kristu miesā un asinīs. Tātad no evaņģēlija, un ne tikai no zināšanām par to, ko Jēzus darījis mūsu labā, bet arī no reālas sastapšanās un savas dzīves izskaidrošanas ar dzīvo vārdu. Kā mēs to šodien dzirdējām: Dieva dēls nāk pie mums, pie tiem, kas esam bedrē, nāves ēnā, pie tiem, kuru vienīgā cerība ir Dievs, pie tiem, kuriem vairs nav nekādas cerības — lai mūs atbrīvotu. Viņš pats sevi iztukšoja, lai nāktu pie iztukšotiem, Viņš tapa atraidīts, lai nāktu pie atraidītiem. Nevis kā kungs un valdnieks varenībā, bet pazemībā — kā kalps. Viņš neprasa no mums neko: ka mēs būtu stipri, noturīgi, uzticami. Taisni otrādi, viņš neatraida mūs, kādi esam, proti, arī ja mēs tieši tādi neesam... Mūsu vājums Viņam nav trūkums, bet tieši žēlastības dāvāšanas iegansts.

 Un tad mēs, šodienas mācekļi — kas visu to saņemam, to arī paturam. Kur? Prātā? Jā. Kur vēl — sirdī? Visnotaļ. Tagad un mūžīgi. Bet vēl pavisam būtiski — mēs to apliecinām rīcībā, ka esam saņēmuši šīs brīnišķīgās lietas. Tajās Kristus ir ar mums, kā apsolījis līdz pasaules galam, bet, mums līdzās būdams, Viņš arī redz mūsu dzīvi. Kā apustulis mūs uz to mudina: „Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”.

 Kas šie ir par zelta vārdiem, vai ne? Mums ir dots Kristus iepriecinājums un Viņa mīlestības apliecinājums, un mēs tajā nepaliekam vēsi „lietotāji”, bet gan „karsti” un dedzīgi, nesdami šos vārdus līdzi azotē un visu laiku ārā vilkdami – par prieku Tam Kungam, kā apustulis aicina, piepildot arī viņa prieku: sadraudzīgi, sirsnīgi, līdzcietīgi.

 Šie vārdi kaut ko nozīmē, mīļie draugi. Vai ir strīdi mūsu starpā? Vai ir tukša lielīšanās un sevis izcelšana un otra nopelšana un apsūdzēšana? Ja tā ir, tad velkam ārā no azotes Dieva vārdus un dzirdam, kā tajos Kristus iepriecina mūs, un pārtraucam sarūgtināt Viņu. Kristus ciešanas turpinās, kad Viņš uzlūko savus bērnus, savus mācekļus, kuru vidū Viņš mājo un kuri lepojas ar apliecināt Viņa mācību, ka tas tā tiešām ir reālprezencē... kuri lepojas ar savu pareizo (resp. ortodokso) ticību. Neaizmirstiet: Tas Kungs ir šeit, mūsu vidū. Viņa žēlastības dēļ jūs vairs netiekat apsūdzēti, kā būtu to pelnījuši. Ko jūs no tā esat ielikuši savā sirdī, ka nevarat mitēties apsūdzēt viens otru, nodot nepatiesu liecību — brālis par brāli, māsa par māsu, kur vien var, strīdu meklējot. Apsteidziet notikumus Gara lidojumā un atcerieties tieši tajos brīžos, kad tādas lietas ceļas jūsu starpā, ka Dieva vārds ir dzīvs un ka tas ir jūsu azotē. Velciet to ārā un lieciet, lai jūs atspīdat šajos vārdos.

 Man vienreiz kāds kristietis ar lielu pieredzi teica: „Tu esi sapņotājs, tu lido savos sapņos, bet ir jādzīvo īstenībā”. Kā mēs dzīvojam savu ticību — kā lidojumu sapnī vai īstenībā?

 Mana sirds sažņaudzas manās krūtīs, un nāves bailes mani ir sagrābušas.
Baiļu trīsas un drebuļi mani pārņēmuši, un šaušalas mani stindzinājušas.

Es izsaucos: "Kaut man būtu spārni kā balodim! Es aizlaistos un nomestos, kur man būtu miers."
Redzi, es gribētu aizlaisties tālu un apmesties tuksnesī.  

Es steigtos un meklētu paglābties no bargās vētras un aukas. (Ps 55)

 No kā tad Dieva cilvēks ir bijis tā pārbijies un no kā viņš gribētu aizmukt? Šīs šausmas un domas par bēgšanu viņu pārņem tad, kad viņš uzlūko „atpestīto” un „Dieva bērnu — kristiešu” savstarpējo attiecību īstenību. Viņš mūk no ķildām viņu starpā, kas līdzinās nežēlīgiem kariem. Kristieši kožas un ēdas savā starpā, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami — it kā gribētu viens otru aprīt:

 [..] jo es redzēju varas darbus un nesaskaņas pilsētā.
11 Dienu un nakti tādas lietas noris arī uz tās mūriem, un netaisnība un varas darbi notiek tāpat tās vidū,
negantība ir tās iekšienē, pārestība un viltus neizzūd tās tirgos.
Taču tas nav ienaidnieks, kas mani nievā,- to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas saslejas pret mani,- no viņa es paslēptos;
nē, bet tas esi tu - cilvēks man līdzīgs - mans draugs un uzticīgais biedrs,
 ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā.
[..] Glumāka par sviestu ir viņu mutes valoda, bet sirdī ir karš. Viņu vārdi ir maigāki par eļļu, bet patiesībā tie ir kaili zobeni. (Ps 55).
Šie vārdi bieži, pārāk bieži ataino ticīgo draudzes reālo īstenību, nevis tikai Dāvida laikā pirms 3000 gadiem vai Pāvila pirms 2000 gadiem. Kas tad ar kristiešiem notiek un kāds gars viņus vada, ja viņu starpā tā notiek? Vai Dieva? Nē, tas nav no Dieva. Tas, kas no Dieva, māca: „Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!”.

 Jā, bet tajā realitātē nav nekā cita kā rūgts naids un uzbrukumi — tādā miesas prāta pārņemtā īstenībā. Pāvils to redzēja ar Dieva doto perspektīvi — toreiz un cauri laikiem. Daudzi agrīno kristiešu starpā bija devuši telpu citam garam, miesai un miesas prātam, un arī šodien daudzi teica: „Vai tad esi kāds sapņotājs, ideālists? Bet Pāvils caur Dieva perspektīvi deva atbildi gan sava laika kristiešiem, gan arī mūsdienu kristiešiem: „Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.”

 Tas nozīmē: staigāt Dieva vārdā — dzīvi un pēc tā patiesības, neviltojot šo pestīšanas vēsti ar gudrām kara stāvokļa attaisnošanām — „Kristus vienalga atpestīs ticības dēļ”. Nē, draugs, tā ticība zināšanām par Kristu vēl nav ticība Kristum. Tie, kas Kristum pieder, paklausa patiesībai un nodod savu miesu (tās visas ļaunos spēkus) krustā sišanai brīvprātīgi. Garā var dzīvot tikai tad, ja staigā Garā. Ar Dieva vārdu allaž azotē, tas ir, ar to nesot savā sirdī.

 Tad nu patiešām, mīļie Kristus mācekļi mūsdienās, ieraudzīsim paši sevi no malas. Mūsu Kungs ir par mums miris, cietis un Augšāmcēlies. Tas ir neapgāžams fakts, bet domāsim par to, ka mūsu piederība Kristum un Viņa garam arī ir neapgāžams fakts, jo pēc augļiem tos būs pazīt. Atmetīsim tāpēc lieku lepnību un nožēlosim aplamības savā ceļā, un neturēsimies pie lēmumiem, kuri kādreiz ir likušies „pareizības” un „varonība” apgaroti, bet īstenībā nav bijuši nekas cits kā paša miesas prāta sumināšana, jo galā ir nesuši sliktus augļus – tādus, kurus Raksti noraida: ķildas un šķelšanās, košanās un ēšanās pašu vidū... Mēs visi daudzējādi klūpam, grēkojam un kļūdāmies. Pasaules bērni ar visu vari turas pie saviem lēmumiem, tāpēc, ka tie, lūk, ir bijuši viņu un nekad nenožēlo savu rīcību, jo uzskati sevi un savus lēmumus par kaut ko īpašu, par labāku nekā citi, par nemaldīgu. Bet tādi nav Dieva bērni. Viņus māca Dieva vārds, kas sola stāvēt pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem dāvāt žēlastību, un māca vērtēt savu darbību pēc augļiem. Gara auglis ir: mīlestība, prieks, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.

 Vai ir grūti, dzirdot par to visu, un vai kļūst smagi, par to domājot, ka īstenībā viss ir savādāk? Nebēdā par to, jo šis smagums, šīs sirdsapziņas grūtības liecina, ka Svētais Gars Tevī sācis darbu. Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu! Turklāt mīlestība un prieks taču nav smaga nasta. Tā ir viegla un tīkama, un nevis mēs to nesam, bet tās nes mūs — Kristus mīlestība nes mūs! Tā ir ūdens veldze, ko Kristus mums ir sagādājis: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps, un kas no tā dzers, Es tam došu un tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgajai dzīvībai”. Te ir Viņa ūdens, tas čalo, burbuļo un verd pārpilnībā, tas tiek iesmelts un pasniegts, tad nu arī dzer to — lido ar Dieva vārdu sapnī un īstenībā! Un, raugi, tas kļūs par tādu pašu mīlestības ūdens avotu arī tevī.

 Reiz Kristus nāks, un visi Viņu redzēs! Tie, kuri ir izredzēti un bagāti pestīšanas atziņā, un var redzēt Viņu ticībā jau tagad, slavē Viņu nākam savā vidū jau tagad, lai ņem to vērā un redz Viņu, un tad ir kā spīdeklis kalna galā aklajiem un neticīgajiem, tad viņus pazīs kā Jēzus mācekļus pēc mīlestības un lai viņi ir kā magnēts, kas ar šo mīlestību pievelk un pievieno Dieva bērnu pulkam arvien jaunas dvēseles. Āmen.

Ievietots 28.03.2010

Lasi sprediķus!

Šodienas lūgšana no M.Lutera

1. vēstule korintiešiem

Psalmi

Bībeles stunda
 ...Mācība
 ...Mācītājs
 ...Sadraudzības mācība

Kristīgie pasākumi
  Ziemassvētku zvaigzne

Stāsti bērniem:
  Kurš to teica?
  Seifs
  Kivi


Tumes koris,
koris "Vanema"

Fotogalerija Ziemassvētki Tumē 2008. gadā

Svētruna
1941. gada 14. jūnija Deportāciju piemiņas brīdī, iesvētot Piemiņas krusta zīmi Tumē

Svētruna
Karogs pār visiem karogiem
Tumē 2006. gada 1. septembrī

Foto
Kapu svētki Tumē
2006. gada 5. augustā

Foto
2006. gada Jāņi "Pilsētniekos"
Kopā ar Jelgavas Kristus draudzi

Fotogalerija Kristības Tumē
2006. gada Lieldienās

Fotogalerija Jeruzaleme 2006. gada ziemā
A.Dāboliņa foto un komentāri

Fotostāsts Fotoreportāža par Jeruzalemi Tumes kultūras namā

LELB identitātes mokas

Reformācija - lūzuma laiks pasaules vēsturē

Lūgsim kopā ar Luteru!

Krustvārdu mīklas:
  Soģi
  Mozus dzīves sākums
  Jordānas upes šķērsošana
  Jēzus pie krusta
  Jēzus dzīvs!


 ...Jautājumi un atbildes ¬
Par Mat.7:1

Netrūkst situāciju, kad Svētie Raksti mūs aicina tiesāt - ne ar savu prātu, bet lietojot Dieva vārdu, kas vēršas pret atklātu, bezkaunīgu grēku vai pret agresīviem maldu mācītājiem.




Draudzes adrese: Tumes kultūras nams
Jautā, sūti ierosinājumus un atsauksmes par mājas lapu:

e-pasts

tel. 31 93312
29342329
Webmaster
Oskars Laugalis