Sprediķi || Bībeles stunda || Psalmi || Esejas || || Reģ./piesl. ||Kristus miera draudze Lūgšana ... Dažādi
ELBL manifests

Citi raksti

Komentāri: 0
Atpirkti, attaisnoti un dedzīgi labos darbos

Judica
21.03.2010.

Titam 2:11-15

Tuvojas Kristus Augšāmcelšanās svētki — kristiešu svarīgākie svētki. Šajos svētkos mēs īpaši intensīvi pārdomājam par Augšāmcelšanās nozīmi: tas ir, par mūsu ticības un cerības pamatu – par Jēzu Kristu un ko Viņš ir darījis mūsu labā. Judica svētdienā baznīcā īpaši tiek apskatītas tēmas, kas ir saistītas ar taisnību, kuru Dievs mums ir gādājis Kristū. Šajās rindās vēstulē Titam Pāvils pasaka ļoti kondensētā veidā par to, kas ar Kristu mums ir pasludināts un kādu efektu tas izraisa mūsu konkrētajās dzīvēs.

 

Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem – tā sākas mūsu fragments. Tas nozīmē, ka žēlastība pēkšņi ir ielauzusies cilvēku dzīvēs, proti, pie tiem, kas ir sēdējuši tumsībā un nāves ēnā kā tumšā pagrabā. Tā smagās durvis pēkšņi tiek atdarītas un visu caurstrāvo spēcīga gaisma. Līdzīgi, kā notika ar Pāvilu viņa atgriešanās brīdī uz Damaskas ceļa. Zauls (pēc tam - Pāvils) bija ļaundaris, draudzes vajātājs, kas gūstīja un nodeva nāvē kristiešus. Tāpēc var teikt, ka viņš mita pilnīgā garīgā tumsā — viņa darbi bija ļauni, jo viņš ar visu savu darbību vērsās pret Dievu. Svēto nāve viņam sagādāja prieku — pilnīga tumsa bija apņēmusi viņa prātu, sirdi un dvēseli. Turklāt šī tumsa viņam bija mīļa, viņš tādu ļaunu dzīvi uzskatīja par labu un svētīgu stāvokli. Un tad pēkšņi kā eksplozija atspīd Dieva žēlastība. Pāvils ar Dieva paša rāvienu tiek pārsviests no tumsas gaismā, no ļaundara un morāli pagrimuša cilvēka, no Dieva pretinieka — par Viņa evaņģēlija sludinātāju, par savu pretmetu, par apustuli, kuram bija lemts kļūt par kristiešu draudzes lielāko vairotāju, lielā mērā par kristīgās baznīcas izveidotāju. Tātad Pāvils (Zauls) bija netaisns un ļauns — pazudināšanas bērns, tas nozīmē — Dievam nešķīsts, lāstam un mūžīgai nāvei ellē pakļauts. Bet atspīdot Dieva žēlastībai, viņš tapa tīrs, šķīstīts, pievienots Dieva bērnu, proti, izglābto un atpestīto pulkam kā Dieva valstības un mūžīgās dzīvības mantinieks. Un salīdzinājumā ar Zaulu-Pāvilu mēs daudzējādā ziņā varam saprast arī paši savu stāvokli.

 

Dieva žēlastības atspīdēšana, lai vai tā būtu tādā efektīgā veidā, kā to piedzīvoja Pāvils, vai arī Dievs ir ienācis mūsu dzīvēs lēnā balsī (sal. 1. Ķēn 19, 12), pārliecinot mūs ar savu vārdu spēku — tā nes pilnīgu pavērsienu un visas līdzšinējās dzīves, līdzšinējā stāvokļa un statusa kardinālu izmaiņu, turklāt — kā mēs to dzirdam Rakstos un redzam arī šajā piemērā — bez nekāda cilvēku nopelna, no brīnumainas un Dieva paša lemtas žēlastības — tā ir taisnība, ko Dievs ir gādājis cilvēkiem.

 

Mūsu fragmentā arī stāv rakstīts: „Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos”. Šajā vietā ir jāizdala divi momenti: pirmkārt, Kristus darbs mūsu labā un, otrkārt — mūsu atbildes pašsaprotamība.

 

Dieva plāns Kristus sūtīšanā un nodošanā par mums nozīmēja dāvāt mums, grēka un ļaunprātības vergiem, pestīšanu, proti, atpirkt mūs brīvībā. Vārdos „Viņš sevi par mums nodevis” vispirms ir jāizdala vārdu nodevis. Tas uzsver Kristus upura nāvi pie krusta, kad Viņš kā Dieva jērs uzņemas uz sevi un nes pasaules grēku. „Viņš pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai izglābtu mūs no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva prāta” (Gal 1, 4). Te ir vēl kāda svarīga nianse: runa ir par Kristus brīvprātīgu nodošanos. Bet vārdi par mums vēlreiz izceļ Kristu kā vietniecisko upuri — to, kas stājās tiesas priekšā un uzņēmās nāves sodu mūsu vietā, lai piepulcinātu mūs Dieva bērnu draudzei. Savukārt vārdi dedzīgiem labos darbos norāda uz šo otro momentu: Dieva žēlastībā atpirkto un atpestīto bērnu atbildes reakcija ir pateicība un sekošana Dieva prātam, vecās dzīves pamešana un jaunās, ar Kristus upuri atpirktās, pieņemšana – šī atbilde ir pašsaprotama. Pāvils to formulē kodolīgāk: labie jeb mīlestības darbi ir pašsaprotami.

 

Tā nu šī „Dieva žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem” un ir pieejama ikvienam, neatkarīgi no viņa iepriekšējās pārliecības, neatkarīgi no viņa atrašanās vietas un statusa, neatkarīgi no viņa reliģiskās vai morālās stājas un no visas viņa pagātnes — to var saņemt ikviens, bez nekāda nopelna un brīvi — tāda ir Dieva griba evaņģēlijā.

 

Īstenībā tas ir milzīgs kapitāls, ko Dievs tagad ir gatavs izdalīt visiem. Ja kur kas ir „par brīvu”, tad visi ir naski, īpaši mūsdienās. Visi grēki ir norakstīti. Kurš gan to negribētu, neatkarīgi no tā, vai uzskata, vai neuzskata sevi par grēcinieku. Ir tāds vācu sakāmvārds: „Ja alus par brīvu, tad dzer arī atturībnieki”. Kurš gan spētu atteikties no tādas priekšrocības, kas turklāt tiek piešķirta par baltu velti? Mūsdienu biznesam un tirgus attiecībām pakārtotā pasaules uztvere ir tālredzīga: ja kaut ko dod par brīvu, jāņem tik ciet. Esmu pārliecināts, ja šo „produktu” — brīvo žēlastību — atbilstoši noformētu un gādātu, ka tas atraktīvā iepakojumā aizsniedz visus — neviens no tā saņemšanas neatteiktos.

 

Taču te ir arī viens „bet”. Šim atraktīvajam iepakojumam vajadzētu būt atraktīvam, resp. patiesam līdz galam (kā mūsdienās bieži iztrūkst). Jo ar savā īpašumā iegūšanu šis stāsts vēl nebeidzas. Ir vēl viens jautājums, kas būs jādzird no Lielā Sponsora. Faktiski ar šo „produktu” tu esi nopircis, kā šodien mēdz reklamēt, „divus vienā”. Tev tika piešķirts Dieva „produkts”, tas nu ir fakts — tu vari droši saukties tā „lepnais īpašnieks”, bet pēc tā iegūšanas kaut kam ir jānotiek arī tavā dzīvē, savs produkts jeb „augļi” tagad tiek gaidīti arī no tevis, no krietnā un uzticīgā kalpa (sal. Mateja 25, 14 ff.). Citiem vārdiem sakot, Raksti mums māca, ka pastāv pareizs un nepareizs šī dievišķā labuma iegūšanas un lietošanas veids: labprātīga un ticīga, kā arī ļaunprātīga un ciniska Dieva žēlastības izmantošana, par ko arī būtībā ir atgādināts mūsu vēstulē. Bībelē ir kāds labs piemērs par pareizu Dieva žēlastības („produkta’) izmantošanu: virsmuitnieks Caķejs — šis izspiedējs un kukuļņēmējs, saņem no Jēzus žēlastības „produktu”. Kāda ir viņa tūlītējā atbilde? „Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot”. Tā ir pareiza Dieva „produkta” izmantošana, un mēs redzam, ka tā iepludina tirgū svaigu kapitālu – labos darbus. Nepareiza izmatošana ir, teiksim, - tu esi bijis mizantrops, citu cilvēku nīdējs un apsūdzētājs, un līdz šim tavi līdzcilvēki ir bijuši tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, un pēc Dieva „produkta” saņemšanas, kad Dievs tevi ir no žēlastības ielaidis savā namā un ierādījis tev brīnišķas telpas, tu kā Dieva „produkta” ieguvējs turpini to pašu, teiksim, apsūdzi citus tāpat tajā aicinātos un vēlies tos izspiest no Dieva nama it kā no savējā? Tas būtu tāds Caķeja pretmets — tāds tips, kas tūlīt pēc Jēzus „produktīvās” vizītes turpinātu savu darbību vecajā garā. Tādu nelietīgu sava „produkta” izmantotāju Dievs sola iemest galējā tumsībā. Šie fakti par Dieva „produktu” mums ir jāzina, lai paši nesākam ar to ačgārni apieties.

 

Tātad, mūsu šodienas Epistulas fragments, īpaši 14. pants, ir viena no tām izcilajām Rakstu vietām, kur īsi un spilgti ir saņemta kopā visa Dieva mācība: par brīvo žēlastību un patiesu ticību tai, kura izpaužas jaunā dzīvē — mīlestībā jeb dedzībā darīt labos darbus.

 

Skaidri un gaiši, jautājums tātad ir: vai cilvēks, saņēmis šo lielo, lielo žēlastību — Dieva sagādāto taisnību, kļūst par dedzīgu labos darbos, t.i., par Kristus sekotāju, kas parāda mīlestību citiem cilvēkiem, vai arī nē? Proti, vai viņš, saņēmis tādu porciju žēlastības, atgriežas no saviem grēkiem un staigā Dievam tīkamā ceļā, vai arī viņš tikai sagrābj Dieva dāvāto brīnišķīgo labumu, profitē no tā, bet par dedzību labajos darbos neko negrib dzirdēt un paliek tāds pats ļauns savā dzīvē un darbos un turpina ignorēt Dieva prātu un Viņa vārdus, un turpina nīst citus cilvēkus, kā viņš ir ienīdis tos pirms tam?

 

Mateja evaņģēlijā 18. nodaļā ir vēl viens zīmīgs piemērs, kas ļoti spilgti parāda ļaunprātīgu apiešanos ar Dieva žēlastību. Tur ir runa par kādu cilvēku, kuram no žēlastības tiek atlaists milzīgs parāds, un viņš, šo žēlastību piedzīvojis, ceļā satiek kādu savu darba biedru, kas viņam bija parādā kādu sīkumu, teiksim, pāris latus. Viņš to satvēra, žņaudza un bļāva uz viņu: — maksā, ko esi parādā! Šim nekrietnajam kalpam tad nācās piedzīvot kunga viestu korekciju viņa parāda atlaidē: par tādu ļaunprātību viņam piešķirtā lielā žēlastība tika atņemta. Šī situācija mums liekas it kā nereāla: „Diezin, vai tā būtu iespējams?” Taču ar cilvēkiem tā notiek bieži: milzīgā žēlastība, kuru cilvēks ieguvis, nepamudina viņu pat uz visniecīgāko labo darbu – parādīt kaut nelielu žēlastību. Šis apžēlotais neparāda nekādas žēlastības un lielā niknumā vēršas pret savu tuvāku.

 

Piemēram, vīrs, kas pārkāpjot laulību, ir nodevies izlaidībai un salauzis nevainīgas sirdis..., ja viņš ir dzirdējis par Evaņģēliju un varbūt prot pielietot to savā labā kā „profesionālis” — viņš patiešām arī saņem apsolīto Dieva piedošanu un var uzskatīt sevi par šķīstītu un attaisnotu Dieva priekšā, par tīru un nevainīgu. Bet, ja viņš ciniski apsūdz savu ļauno darbu upurus: „Pašas vainīgas, pašas gribēja.” Ko tas nozīmē? Neparādot iejūtību, mīlestību un žēlastību, kādu Dievs viņam kā ļaundarim parādījis, viņš būtībā ņirgājas par Dievu. „Jā, — viņš saka sev un citiem — es pievīlu cerības un tad arī piesmēju, bet tagad esmu attaisnots un pareizs, un kas man var liegt paņirgāties par saviem bijušajiem upuriem”? Tāda nostāja ir mežonīga nelietība Dieva acīs. Tāds velti tīksminās par viņam piešķirto žēlastību — viņš to jau ir zaudējis.

 

Šie daži piemēri par ļaunprātīgu Dieva žēlastības izmantošanu norāda uz kādu briesmīgu stāvokli, kādā var nonākt tādā attieksmē dzīvojošs cilvēks. Tāda attieksme ir Dieva Svētā Gara zaimošana: ņirgāšanās par Dievu — ciniska profitēšana no Dieva piešķirtā produkta. Jēzus par to ir teicis, ka viss cilvēkam var tikt piedots, izņemot tāda veida grēku.

 

Mūsu luteriskā evaņģēlija mācība īpaši izdala šo lielo žēlastību, mūsu taisnošanu bez nekādiem nopelniem, tātad beznosacījuma parāda atlaišanu, kas tiek pasludināta mums, grēciniekiem. Tā ir pilnīgi pareiza mācība, tomēr grēka daba cilvēkā allaž pamanās to ļaunprātīgi izmantot un līdz ar to aplami interpretēt. Tāpēc mums pastāvīgi jālūdz Dievu, ka nenonākam tādā pašā lomā, kā šis nelietīgais kalps vai iepriekš skicētais Caķeja pretmets. Tādas briesmas tik tiešām pastāv. Mūsu mīļajā luterismā netrūkst tādu darbinieku („nelietīgo kalpu”), kas paši sevi slavē par lieliem teoloģijas pārzinātājiem, bet īstenībā viņi maldina ļaudis, jo, sludinot par kristietību bez mīlestības un bez labajiem darbiem, viņi māca pretēji Rakstu un mūsu baznīcas mācībai: tādi, tāpat kā nelietīgais kalps, grib ļaunprātīgi profitēt no Dieva žēlastības, apsmejot kristīgo mīlestību un labos darbus, savu ticību ačgārni iekārtojot kā atļauju apsūdzēt savus tuvākos, tādā pašā garā mācot arī tos, kas pulcējas ap viņiem. Tādi apmaldījušies „teologi” pielāgo Dieva vārda mācību savam miesas prātam — alkām pēc ātrā profita, bet nespēj pareizi izšķirt Dieva vārdu dziļāko jēgu luteriskajā mācībā.

 

Mums tāpēc ir jāzina, ka mūžības priekšā mums ir jārēķinās vispirms ar jautājumu: vai tu tici Jēzum Kristum? Ja tava atbilde ir skaidrs „jā”, tad tu esi taisnots Dieva priekšā, jo tikai ar šo sirds ticību Kristum cilvēks iemanto pestīšanu. Tajā tu vari zināt, ka Dievs vairāk tevi neapsūdz un nenolād un tavi grēki tev ir piedoti. Ticībā tu vairs neesi Dieva ienaidnieks, bet Viņa bērns, Viņa tautas piederīgais, izglābtais un atpestītais mūžīgās dzīvības un Dieva valstības mantinieks.

 

Taču, kā mēs redzam mūsu fragmentā (kā arī viscaur evaņģēlijā un Jaunās Derības vēstulēs), Dievs uzdod tev arī otru jautājumu: „Vai tu, žēlastībā pieņemtais, atpestītais un izglābtais, esi arī dedzīgs labos darbos? Tikko tu esi dzirdējis Dieva žēlastības vārdu, ka ticības dēļ tu esi Dieva izglābtais bērns, bet vai Dievs par to var pārliecināties arī, uzlūkojot tavu dzīvi? Vai tu tiecies piepildīt Dieva svēto prātu? Vai arī tu esi atmetis domu par to un nedzirdi, ka Viņš aicina tevi būt dedzīgam labos darbos, dzīvot dievbijīgu dzīvi un parādīt mīlestību?”

 

Dievs sagaida no mums, ka mēs slavējam Viņa lielo brīvo žēlastību, ar pateicību atsaucamies uz to ar dedzību labajos darbos. Labie darbi ir Dieva griba katra kristieša dzīvē. „Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2, 10). Tamdēļ arī labo darbu veicināšana ir kristīgās sludināšanas un mācības uzdevums, kā arī apustulis norāda: „Un es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus”.

 

Labie darbi šajā dzīvē ir Dieva pagodināšana, mūsu pašu ticības stiprināšana un liecināšana par ticību citiem, un palīdzēšana citiem. „Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5, 14-16). „Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem” (Jāņa 15, 8). „Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem” (Galatiešiem 6, 10).

 

Ja mums pietrūkst šīs dedzības labiem darbiem, tad mums atkal un atkal ir jādzird evaņģēlijs par grēku piedošanu, ko Kristus ir izcīnījis par mums pie krusta Golgātā, un jāņemas drošs prāts. Evaņģēlijs, kas mums pasludina brīvu un beznosacījumu piedošanu, paver mums iespēju brīvi, bez spaida kalpot Dievam nevis tādēļ, lai gūtu Viņa labvēlību, bet gan lai parādītu mūsu pateicību un mīlestību Viņam, kas mūs pirmais ir mīlējis. Apustuļi savās vēstulēs daudzās vietās, mudinot mūs darīt labos darbus, atsaucas uz Dieva žēlastību un tajā mums piešķirto piedošanu, kas ir svētdarīšanas būtiskākā rosinātāja: „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana” (Romiešiem 12, 1). „Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu” (Efeziešiem 5, 1.2). „Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.” (2. Korintiešiem 5, 15). Āmen.

Ievietots 23.03.2010

Komentāri
0 Komentāri
Vārds:
E-pasts: (neobligāti)
Ievadi: yb2MC
Smaidiņš: smile wink wassat tongue laughing sad angry crying confused jee 185 186 187 188 189 190 191 192 

| Aizmirsti mani

Sprediķi, paziņojumi

Atpirkti, attaisnoti un dedzīgi labos darbos

Judica
21.03.2010.

Titam 2:11-15

Tuvojas Kristus Augšāmcelšanās svētki — kristiešu svarīgākie svētki. Šajos svētkos mēs īpaši intensīvi pārdomājam par Augšāmcelšanās nozīmi: tas ir, par mūsu ticības un cerības pamatu – par Jēzu Kristu un ko Viņš ir darījis mūsu labā. Judica svētdienā baznīcā īpaši tiek apskatītas tēmas, kas ir saistītas ar taisnību, kuru Dievs mums ir gādājis Kristū. Šajās rindās vēstulē Titam Pāvils pasaka ļoti kondensētā veidā par to, kas ar Kristu mums ir pasludināts un kādu efektu tas izraisa mūsu konkrētajās dzīvēs.

 

Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem – tā sākas mūsu fragments. Tas nozīmē, ka žēlastība pēkšņi ir ielauzusies cilvēku dzīvēs, proti, pie tiem, kas ir sēdējuši tumsībā un nāves ēnā kā tumšā pagrabā. Tā smagās durvis pēkšņi tiek atdarītas un visu caurstrāvo spēcīga gaisma. Līdzīgi, kā notika ar Pāvilu viņa atgriešanās brīdī uz Damaskas ceļa. Zauls (pēc tam - Pāvils) bija ļaundaris, draudzes vajātājs, kas gūstīja un nodeva nāvē kristiešus. Tāpēc var teikt, ka viņš mita pilnīgā garīgā tumsā — viņa darbi bija ļauni, jo viņš ar visu savu darbību vērsās pret Dievu. Svēto nāve viņam sagādāja prieku — pilnīga tumsa bija apņēmusi viņa prātu, sirdi un dvēseli. Turklāt šī tumsa viņam bija mīļa, viņš tādu ļaunu dzīvi uzskatīja par labu un svētīgu stāvokli. Un tad pēkšņi kā eksplozija atspīd Dieva žēlastība. Pāvils ar Dieva paša rāvienu tiek pārsviests no tumsas gaismā, no ļaundara un morāli pagrimuša cilvēka, no Dieva pretinieka — par Viņa evaņģēlija sludinātāju, par savu pretmetu, par apustuli, kuram bija lemts kļūt par kristiešu draudzes lielāko vairotāju, lielā mērā par kristīgās baznīcas izveidotāju. Tātad Pāvils (Zauls) bija netaisns un ļauns — pazudināšanas bērns, tas nozīmē — Dievam nešķīsts, lāstam un mūžīgai nāvei ellē pakļauts. Bet atspīdot Dieva žēlastībai, viņš tapa tīrs, šķīstīts, pievienots Dieva bērnu, proti, izglābto un atpestīto pulkam kā Dieva valstības un mūžīgās dzīvības mantinieks. Un salīdzinājumā ar Zaulu-Pāvilu mēs daudzējādā ziņā varam saprast arī paši savu stāvokli.

 

Dieva žēlastības atspīdēšana, lai vai tā būtu tādā efektīgā veidā, kā to piedzīvoja Pāvils, vai arī Dievs ir ienācis mūsu dzīvēs lēnā balsī (sal. 1. Ķēn 19, 12), pārliecinot mūs ar savu vārdu spēku — tā nes pilnīgu pavērsienu un visas līdzšinējās dzīves, līdzšinējā stāvokļa un statusa kardinālu izmaiņu, turklāt — kā mēs to dzirdam Rakstos un redzam arī šajā piemērā — bez nekāda cilvēku nopelna, no brīnumainas un Dieva paša lemtas žēlastības — tā ir taisnība, ko Dievs ir gādājis cilvēkiem.

 

Mūsu fragmentā arī stāv rakstīts: „Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos”. Šajā vietā ir jāizdala divi momenti: pirmkārt, Kristus darbs mūsu labā un, otrkārt — mūsu atbildes pašsaprotamība.

 

Dieva plāns Kristus sūtīšanā un nodošanā par mums nozīmēja dāvāt mums, grēka un ļaunprātības vergiem, pestīšanu, proti, atpirkt mūs brīvībā. Vārdos „Viņš sevi par mums nodevis” vispirms ir jāizdala vārdu nodevis. Tas uzsver Kristus upura nāvi pie krusta, kad Viņš kā Dieva jērs uzņemas uz sevi un nes pasaules grēku. „Viņš pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai izglābtu mūs no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva prāta” (Gal 1, 4). Te ir vēl kāda svarīga nianse: runa ir par Kristus brīvprātīgu nodošanos. Bet vārdi par mums vēlreiz izceļ Kristu kā vietniecisko upuri — to, kas stājās tiesas priekšā un uzņēmās nāves sodu mūsu vietā, lai piepulcinātu mūs Dieva bērnu draudzei. Savukārt vārdi dedzīgiem labos darbos norāda uz šo otro momentu: Dieva žēlastībā atpirkto un atpestīto bērnu atbildes reakcija ir pateicība un sekošana Dieva prātam, vecās dzīves pamešana un jaunās, ar Kristus upuri atpirktās, pieņemšana – šī atbilde ir pašsaprotama. Pāvils to formulē kodolīgāk: labie jeb mīlestības darbi ir pašsaprotami.

 

Tā nu šī „Dieva žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem” un ir pieejama ikvienam, neatkarīgi no viņa iepriekšējās pārliecības, neatkarīgi no viņa atrašanās vietas un statusa, neatkarīgi no viņa reliģiskās vai morālās stājas un no visas viņa pagātnes — to var saņemt ikviens, bez nekāda nopelna un brīvi — tāda ir Dieva griba evaņģēlijā.

 

Īstenībā tas ir milzīgs kapitāls, ko Dievs tagad ir gatavs izdalīt visiem. Ja kur kas ir „par brīvu”, tad visi ir naski, īpaši mūsdienās. Visi grēki ir norakstīti. Kurš gan to negribētu, neatkarīgi no tā, vai uzskata, vai neuzskata sevi par grēcinieku. Ir tāds vācu sakāmvārds: „Ja alus par brīvu, tad dzer arī atturībnieki”. Kurš gan spētu atteikties no tādas priekšrocības, kas turklāt tiek piešķirta par baltu velti? Mūsdienu biznesam un tirgus attiecībām pakārtotā pasaules uztvere ir tālredzīga: ja kaut ko dod par brīvu, jāņem tik ciet. Esmu pārliecināts, ja šo „produktu” — brīvo žēlastību — atbilstoši noformētu un gādātu, ka tas atraktīvā iepakojumā aizsniedz visus — neviens no tā saņemšanas neatteiktos.

 

Taču te ir arī viens „bet”. Šim atraktīvajam iepakojumam vajadzētu būt atraktīvam, resp. patiesam līdz galam (kā mūsdienās bieži iztrūkst). Jo ar savā īpašumā iegūšanu šis stāsts vēl nebeidzas. Ir vēl viens jautājums, kas būs jādzird no Lielā Sponsora. Faktiski ar šo „produktu” tu esi nopircis, kā šodien mēdz reklamēt, „divus vienā”. Tev tika piešķirts Dieva „produkts”, tas nu ir fakts — tu vari droši saukties tā „lepnais īpašnieks”, bet pēc tā iegūšanas kaut kam ir jānotiek arī tavā dzīvē, savs produkts jeb „augļi” tagad tiek gaidīti arī no tevis, no krietnā un uzticīgā kalpa (sal. Mateja 25, 14 ff.). Citiem vārdiem sakot, Raksti mums māca, ka pastāv pareizs un nepareizs šī dievišķā labuma iegūšanas un lietošanas veids: labprātīga un ticīga, kā arī ļaunprātīga un ciniska Dieva žēlastības izmantošana, par ko arī būtībā ir atgādināts mūsu vēstulē. Bībelē ir kāds labs piemērs par pareizu Dieva žēlastības („produkta’) izmantošanu: virsmuitnieks Caķejs — šis izspiedējs un kukuļņēmējs, saņem no Jēzus žēlastības „produktu”. Kāda ir viņa tūlītējā atbilde? „Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot”. Tā ir pareiza Dieva „produkta” izmantošana, un mēs redzam, ka tā iepludina tirgū svaigu kapitālu – labos darbus. Nepareiza izmatošana ir, teiksim, - tu esi bijis mizantrops, citu cilvēku nīdējs un apsūdzētājs, un līdz šim tavi līdzcilvēki ir bijuši tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, un pēc Dieva „produkta” saņemšanas, kad Dievs tevi ir no žēlastības ielaidis savā namā un ierādījis tev brīnišķas telpas, tu kā Dieva „produkta” ieguvējs turpini to pašu, teiksim, apsūdzi citus tāpat tajā aicinātos un vēlies tos izspiest no Dieva nama it kā no savējā? Tas būtu tāds Caķeja pretmets — tāds tips, kas tūlīt pēc Jēzus „produktīvās” vizītes turpinātu savu darbību vecajā garā. Tādu nelietīgu sava „produkta” izmantotāju Dievs sola iemest galējā tumsībā. Šie fakti par Dieva „produktu” mums ir jāzina, lai paši nesākam ar to ačgārni apieties.

 

Tātad, mūsu šodienas Epistulas fragments, īpaši 14. pants, ir viena no tām izcilajām Rakstu vietām, kur īsi un spilgti ir saņemta kopā visa Dieva mācība: par brīvo žēlastību un patiesu ticību tai, kura izpaužas jaunā dzīvē — mīlestībā jeb dedzībā darīt labos darbus.

 

Skaidri un gaiši, jautājums tātad ir: vai cilvēks, saņēmis šo lielo, lielo žēlastību — Dieva sagādāto taisnību, kļūst par dedzīgu labos darbos, t.i., par Kristus sekotāju, kas parāda mīlestību citiem cilvēkiem, vai arī nē? Proti, vai viņš, saņēmis tādu porciju žēlastības, atgriežas no saviem grēkiem un staigā Dievam tīkamā ceļā, vai arī viņš tikai sagrābj Dieva dāvāto brīnišķīgo labumu, profitē no tā, bet par dedzību labajos darbos neko negrib dzirdēt un paliek tāds pats ļauns savā dzīvē un darbos un turpina ignorēt Dieva prātu un Viņa vārdus, un turpina nīst citus cilvēkus, kā viņš ir ienīdis tos pirms tam?

 

Mateja evaņģēlijā 18. nodaļā ir vēl viens zīmīgs piemērs, kas ļoti spilgti parāda ļaunprātīgu apiešanos ar Dieva žēlastību. Tur ir runa par kādu cilvēku, kuram no žēlastības tiek atlaists milzīgs parāds, un viņš, šo žēlastību piedzīvojis, ceļā satiek kādu savu darba biedru, kas viņam bija parādā kādu sīkumu, teiksim, pāris latus. Viņš to satvēra, žņaudza un bļāva uz viņu: — maksā, ko esi parādā! Šim nekrietnajam kalpam tad nācās piedzīvot kunga viestu korekciju viņa parāda atlaidē: par tādu ļaunprātību viņam piešķirtā lielā žēlastība tika atņemta. Šī situācija mums liekas it kā nereāla: „Diezin, vai tā būtu iespējams?” Taču ar cilvēkiem tā notiek bieži: milzīgā žēlastība, kuru cilvēks ieguvis, nepamudina viņu pat uz visniecīgāko labo darbu – parādīt kaut nelielu žēlastību. Šis apžēlotais neparāda nekādas žēlastības un lielā niknumā vēršas pret savu tuvāku.

 

Piemēram, vīrs, kas pārkāpjot laulību, ir nodevies izlaidībai un salauzis nevainīgas sirdis..., ja viņš ir dzirdējis par Evaņģēliju un varbūt prot pielietot to savā labā kā „profesionālis” — viņš patiešām arī saņem apsolīto Dieva piedošanu un var uzskatīt sevi par šķīstītu un attaisnotu Dieva priekšā, par tīru un nevainīgu. Bet, ja viņš ciniski apsūdz savu ļauno darbu upurus: „Pašas vainīgas, pašas gribēja.” Ko tas nozīmē? Neparādot iejūtību, mīlestību un žēlastību, kādu Dievs viņam kā ļaundarim parādījis, viņš būtībā ņirgājas par Dievu. „Jā, — viņš saka sev un citiem — es pievīlu cerības un tad arī piesmēju, bet tagad esmu attaisnots un pareizs, un kas man var liegt paņirgāties par saviem bijušajiem upuriem”? Tāda nostāja ir mežonīga nelietība Dieva acīs. Tāds velti tīksminās par viņam piešķirto žēlastību — viņš to jau ir zaudējis.

 

Šie daži piemēri par ļaunprātīgu Dieva žēlastības izmantošanu norāda uz kādu briesmīgu stāvokli, kādā var nonākt tādā attieksmē dzīvojošs cilvēks. Tāda attieksme ir Dieva Svētā Gara zaimošana: ņirgāšanās par Dievu — ciniska profitēšana no Dieva piešķirtā produkta. Jēzus par to ir teicis, ka viss cilvēkam var tikt piedots, izņemot tāda veida grēku.

 

Mūsu luteriskā evaņģēlija mācība īpaši izdala šo lielo žēlastību, mūsu taisnošanu bez nekādiem nopelniem, tātad beznosacījuma parāda atlaišanu, kas tiek pasludināta mums, grēciniekiem. Tā ir pilnīgi pareiza mācība, tomēr grēka daba cilvēkā allaž pamanās to ļaunprātīgi izmantot un līdz ar to aplami interpretēt. Tāpēc mums pastāvīgi jālūdz Dievu, ka nenonākam tādā pašā lomā, kā šis nelietīgais kalps vai iepriekš skicētais Caķeja pretmets. Tādas briesmas tik tiešām pastāv. Mūsu mīļajā luterismā netrūkst tādu darbinieku („nelietīgo kalpu”), kas paši sevi slavē par lieliem teoloģijas pārzinātājiem, bet īstenībā viņi maldina ļaudis, jo, sludinot par kristietību bez mīlestības un bez labajiem darbiem, viņi māca pretēji Rakstu un mūsu baznīcas mācībai: tādi, tāpat kā nelietīgais kalps, grib ļaunprātīgi profitēt no Dieva žēlastības, apsmejot kristīgo mīlestību un labos darbus, savu ticību ačgārni iekārtojot kā atļauju apsūdzēt savus tuvākos, tādā pašā garā mācot arī tos, kas pulcējas ap viņiem. Tādi apmaldījušies „teologi” pielāgo Dieva vārda mācību savam miesas prātam — alkām pēc ātrā profita, bet nespēj pareizi izšķirt Dieva vārdu dziļāko jēgu luteriskajā mācībā.

 

Mums tāpēc ir jāzina, ka mūžības priekšā mums ir jārēķinās vispirms ar jautājumu: vai tu tici Jēzum Kristum? Ja tava atbilde ir skaidrs „jā”, tad tu esi taisnots Dieva priekšā, jo tikai ar šo sirds ticību Kristum cilvēks iemanto pestīšanu. Tajā tu vari zināt, ka Dievs vairāk tevi neapsūdz un nenolād un tavi grēki tev ir piedoti. Ticībā tu vairs neesi Dieva ienaidnieks, bet Viņa bērns, Viņa tautas piederīgais, izglābtais un atpestītais mūžīgās dzīvības un Dieva valstības mantinieks.

 

Taču, kā mēs redzam mūsu fragmentā (kā arī viscaur evaņģēlijā un Jaunās Derības vēstulēs), Dievs uzdod tev arī otru jautājumu: „Vai tu, žēlastībā pieņemtais, atpestītais un izglābtais, esi arī dedzīgs labos darbos? Tikko tu esi dzirdējis Dieva žēlastības vārdu, ka ticības dēļ tu esi Dieva izglābtais bērns, bet vai Dievs par to var pārliecināties arī, uzlūkojot tavu dzīvi? Vai tu tiecies piepildīt Dieva svēto prātu? Vai arī tu esi atmetis domu par to un nedzirdi, ka Viņš aicina tevi būt dedzīgam labos darbos, dzīvot dievbijīgu dzīvi un parādīt mīlestību?”

 

Dievs sagaida no mums, ka mēs slavējam Viņa lielo brīvo žēlastību, ar pateicību atsaucamies uz to ar dedzību labajos darbos. Labie darbi ir Dieva griba katra kristieša dzīvē. „Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2, 10). Tamdēļ arī labo darbu veicināšana ir kristīgās sludināšanas un mācības uzdevums, kā arī apustulis norāda: „Un es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus”.

 

Labie darbi šajā dzīvē ir Dieva pagodināšana, mūsu pašu ticības stiprināšana un liecināšana par ticību citiem, un palīdzēšana citiem. „Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5, 14-16). „Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem” (Jāņa 15, 8). „Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem” (Galatiešiem 6, 10).

 

Ja mums pietrūkst šīs dedzības labiem darbiem, tad mums atkal un atkal ir jādzird evaņģēlijs par grēku piedošanu, ko Kristus ir izcīnījis par mums pie krusta Golgātā, un jāņemas drošs prāts. Evaņģēlijs, kas mums pasludina brīvu un beznosacījumu piedošanu, paver mums iespēju brīvi, bez spaida kalpot Dievam nevis tādēļ, lai gūtu Viņa labvēlību, bet gan lai parādītu mūsu pateicību un mīlestību Viņam, kas mūs pirmais ir mīlējis. Apustuļi savās vēstulēs daudzās vietās, mudinot mūs darīt labos darbus, atsaucas uz Dieva žēlastību un tajā mums piešķirto piedošanu, kas ir svētdarīšanas būtiskākā rosinātāja: „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana” (Romiešiem 12, 1). „Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu” (Efeziešiem 5, 1.2). „Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.” (2. Korintiešiem 5, 15). Āmen.

Ievietots 23.03.2010

Lasi sprediķus!

Šodienas lūgšana no M.Lutera

1. vēstule korintiešiem

Psalmi

Bībeles stunda
 ...Mācība
 ...Mācītājs
 ...Sadraudzības mācība

Kristīgie pasākumi
  Ziemassvētku zvaigzne

Stāsti bērniem:
  Kurš to teica?
  Seifs
  Kivi


Tumes koris,
koris "Vanema"

Fotogalerija Ziemassvētki Tumē 2008. gadā

Svētruna
1941. gada 14. jūnija Deportāciju piemiņas brīdī, iesvētot Piemiņas krusta zīmi Tumē

Svētruna
Karogs pār visiem karogiem
Tumē 2006. gada 1. septembrī

Foto
Kapu svētki Tumē
2006. gada 5. augustā

Foto
2006. gada Jāņi "Pilsētniekos"
Kopā ar Jelgavas Kristus draudzi

Fotogalerija Kristības Tumē
2006. gada Lieldienās

Fotogalerija Jeruzaleme 2006. gada ziemā
A.Dāboliņa foto un komentāri

Fotostāsts Fotoreportāža par Jeruzalemi Tumes kultūras namā

LELB identitātes mokas

Reformācija - lūzuma laiks pasaules vēsturē

Lūgsim kopā ar Luteru!

Krustvārdu mīklas:
  Soģi
  Mozus dzīves sākums
  Jordānas upes šķērsošana
  Jēzus pie krusta
  Jēzus dzīvs!


 ...Jautājumi un atbildes ¬
Par Mat.7:1

Netrūkst situāciju, kad Svētie Raksti mūs aicina tiesāt - ne ar savu prātu, bet lietojot Dieva vārdu, kas vēršas pret atklātu, bezkaunīgu grēku vai pret agresīviem maldu mācītājiem.




Draudzes adrese: Tumes kultūras nams
Jautā, sūti ierosinājumus un atsauksmes par mājas lapu:

e-pasts

tel. 31 93312
29342329
Webmaster
Oskars Laugalis