Sprediķi || Bībeles stunda || Psalmi || Esejas || || Reģ./piesl. ||Kristus miera draudze Lūgšana ... Dažādi
ELBL manifests

Citi raksti

Komentāri: 0
Par spīti visiem ķīļiem

Laetere
14.03.2010.

Jesajas 54: 7-10

Mūsu Rakstu vietā iesākas ar vārdiem: „Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju”. Bet padomāsim šajā brīdī vispirms par to, ko nozīmē šī teikuma daļa, resp. ko nozīmē, ka Dievs ir atstājis — kaut arī mazu brīdi. (Un kas īsti ir mazs brīdis mūžīgā priekšā? 10, 20, 100 vai varbūt 1000 gadi? Bībelē ir teikts, ka tūkstošs gadu Dievam ir kā viena diena, kā mazs brīdis. Tā šī metafora liek domāt par „maziem brīžiem” mūžības priekšā, kuros Dievs ir novērsies no saviem ļaudīm, atstājis viņus). Kā tas ir, ka Dievs ir atstājis? Kas tad notiek ar cilvēkiem un kādi notikumi to pavada? Cietsirdība un ļaunums ir ikdienas vēstis par šo pasauli. Mēs dzirdam par zvērībām un kariem, un dzirdam par milzīgu ētisko pagrimumu, kad ļauns tiek saukts par labu, par cilvēku savstarpējo attiecību noārdīšanos. Uzbrukumi, cietsirdība, izvarošanas, perversijas – tā jau šķiet visai normāla pasaules gaita. Arī citādi cilvēku ikdienas rosībā vairs nav iespējams pastāvēt par skaidrām un taisnīgām lietām vai vērtībām sabiedrībā, jo tikai reto tas interesē, kamēr galvenais dzinējspēks ir kļuvusi nauda, vara, ietekme. Kurš ir vadošās pozīcijās, var bez žēlastības apspiest citus, bet kas uzdrošinās ko pīkstēt pretī, ar to izrēķinās un viņš nevienam nav vajadzīgs. Tās ir visiem zināmas patiesības. Darba ņēmējs ir spiests slims iet uz darbu un riskēt ar savu dzīvību, jo citādi darba devējs viņu vienkārši izsviedīs uz ielas. Šādas lietas nākas piedzīvot faktiski visās dzīves sfērās. Ir izveidojies tā, kā vēsta kāds sens romiešu teiciens: homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam vilks). Tāpēc dažkārt dzird spriežam: tas ir beigu sākums. Bet kā tas pienāk? Kā ir iespējamas tādas posta lietas cilvēku vidū, kas ir noticis ar cilvēkiem? Kā viņi pazaudē savu cilvēcību?

 

Tas notiek tādā veidā, kad tiek pārkāpts Dieva prāts, kad cilvēki apzināti sāk veidot savu dzīvi pret Dieva baušļiem. Un, ja tā dara „līderi” — tie, kam ir vara un ietekme, tie pakļauj tam arī citus. Un tas nenotiek uz mēness, bet mūsu acu priekšā: soli pa solim cilvēkos tiek iedrošināts vecais grēka cilvēks, vecais Ādams. Šī dekonstrukcija nesākās sprādzienveidīgi, bet pakāpeniski. Arī nevienā avīzē vai televīzijas raidījumā mēs nedzirdam: „šodien mēs sākam baušļu pārkāpšanas” laikmetu.

 

Cilvēki savā ikdienā ar Dieva normām sadurās un nonāk pretrunā bieži. Tāda nu reiz ir mūsu dzīve. Tomēr mūsu pārkāpumi un klupšana pār Dieva baušļiem vēl nav tas lielākais ļaunums. Dievs zina, ka esam vāji radījumi un arvien pakļauti grēka varai. Taču Viņam ir spēks — sava recepte, kā mūs pasargāt un galā izglābt. Lielākais ļaunuma avots ir tas, ka daži mēģina izšķobīt Dieva baušļus un normu jēgu, padarīt to par relatīvu. Traki ir tad, kad ar to sāk nodarboties sabiedrības priekšplānā nonākuši cilvēki. Un tā jau ir pilnīgi citi līmeņa krīze, kad tiek apstrīdētas universālās normas un vērtības — drošie orientieri, kādus cilvēkiem ir devis Dievs. Tas ir kā tāds ķīlis, kas lēnām, bet ar neatlaidīgu nodomu tiek dzīts starp Dievu un cilvēkiem. Ja sabiedrībā sāk dominēt vērtību relatīvisms (ka ļaunais vairs ne tiek saukts par ļauno un labais vairs netiek atzīsts par labo), šim ķīlim ir vairāk vietas, kur iespraukties aizvien dziļāk: ķīlēt cilvēku prātus un ņemt ķīlā sirdsapziņas. Tāda ķīļa dzinēji ir ar pārgudrības oreolu apvīti un paša velna iejūgti ļaudis (kaut arī viņi to lielākoties neapzinās), kuri musina ļaužu prātus pret dzīvo Dievu.

 

Tādā veidā grēka vara lēnām un pamazītēm ar cilvēku pašu rokām drupina Dieva doto sargājošo pamatu. „Vai tiešām Dievs būtu to teicis? Vai tad nevar arī savādāk? Dieva likums, baušļi? O, tas ir nieks. Vai tad es esmu sava brāļa sargs? Vai tad es kādu esmu nositis?”. „Tev nebūs nepatiesu liecību dot par savu tuvāko” – tā saka Dievs. Un kas par to? — ķīlis dzen tam pretī. Apmelošanas kampaņas un ļaunas neslavas celšanas pārņem masu saziņas līdzekļus: ja kādam parādās iespēja izrēķināties ar savu sāncensi, viņš tūlīt pat ķeras pie lietas: šodien mēs to varam vērot arī „republikāniskā” mērogā. Avīze Diena savā titullapā publicē anonīmas grupas apmelojumus cilvēkiem, kas ir daudz strādājuši kultūras un izglītības labā. Šo melu kampaņu turklāt vēl pavada kāda augsta ierēdņa „ekspertīze”, kurš tās pašas avīzes slejās reklāmiski aicina vīrus ik pa laikam pamest savas ģimenes un ņemt citu sievu. Cik ilgi vēl tiks muļķota mūsu tauta? Jebkurā citā zemē ar kristīgo tradīciju pagātni tas nozīmētu politiskās karjeras galu, taču vai pie mums? Vai augsts valsts ierēdnis var dzīt ķīli starp Dievu un cilvēkiem — pārkāpt Dieva prātu zemē, kurā sabiedrības vairākums tomēr apliecina kristīgās vērtības? Aicināt pārkāpt laulību nozīmē nodoties bezdievībai un aizmirst savu derību ar Dievu. Un tāds ķīlis arī daudziem nenāk ar sāpēm vai pret viņu gribu, bet drīzāk ir patīkams un salds, jo iztop grēka tieksmēm, kas lūr katrā cilvēkā un tikai gaida zaļo gaismu. Un mūsu valsts viszinīgie „stratēģi” to labprāt dod: „mīļie latvieši, mūsu stratēģija ir lielceļš uz elli, brauksim visi kopā pa to”. Nē, nē — ne jau tik drastiski un ne tik tieši, bet tas tiek pasniegts citās, daudz pievilcīgākās formās. Bet, kam ir ausis, tas dzird un kam ir acis, tas redz: Sātanam reizēm ir fascinējošas formas, ar kurām viņš dabon cilvēkus savā valgā. Lūk, kādas lietas mēdz notikt ar cilvēkiem, kad Dievs viņus ir atstājis.

 

Ja mēs pārstāsim vērsties pret visādiem tādiem ķīļiem, kas tiek dzīti starp Dievu un mums un arī mūsu starpā, mūsu sabiedrība kļūs par vilku bedri — tādu vietu, no kuras Dievs ir novērsies. Šodien Latvijā no augstām tribīnēm un avīzes Diena pielikuma slejās tiek sludināts: cik atraktīva ir dzīve laulības pārkāpšanā (tas, protams, netiek darīts tiešā veidā, bet aicinājums pamest sievas ik pēc kāda laika posma ir aicinājums uz laulības pārkāpšanu). Vienu dienu mēs iziesim ielās un tur darbosies princips: ja tev pietiek spēka, tad slepkavo droši! Un tas viss kļūst iespējams tāpēc, ka mūsu sabiedrības lielie stūrmaņi un stratēģi neko negrib dzirdēt vispirms par Pirmo bausli. Tomēr tajā skanošā Dieva balss: „ES ESMU!” skan cauri visai bezdievju muļķīgajam "Dieva nav!". Tā apturēs visus ķīļus, un tā dzinējiem reiz būs jāstājas Viņa priekšā.

 

Ētiska degradācija, kura satrauc aizvien mazāk cilvēku... Bet ko tas viss nozīmē? Kāpēc tādi notikumi? Aiz tiem nāk posts nu nelaimes. Latvijā saimnieciskā krīze jau sen ir pāraugusi citā, daudz nopietnākā krīzē – cilvēcības krīzē. Jeb drīzāk, visas citas krīzes būtu nieka lieta un pārvaramas kopējā darbā, bet cilvēcības krīze ir ļaundabīgs audzējs, kas noārda un degradē sabiedrību. Lūk, kā ir, kad Dievs ir atstājis.


Ko tas īsti nozīmē? Baušļi ir tādas regulas, kuras mums ir dotas no augšienes, lai cilvēku sabiedrība nesāktu pašiznīcināties, bet tiktu saglabāti pestīšanas dienai. Tādā veidā, dodot mums baušļus — šīs absolūtās normas, Dievs mūs grib pasargāt. Tie ir iemaukti, kurus nedrīkst ņemt nost, vienalga ar kādām atrunām. Baušļi — Dieva griba cilvēkiem reizēm liekas pret viņu gribu. Bet arī tas nenozīmē, ka tāpēc baušļus vajadzētu koriģēt. Dzīvojot ticībā Kristum, evaņģēliskā  pasaules uztverē, ir iespējams dzīvot saskaņā ar šiem baušļiem. Tas nenozīmē, ka evaņģēliski ticīgie iedomātos esam nevainojami un taisni, kā par sevi domāja farizeji. Nē, viņi ir un paliek nabaga grēcinieki līdz tai dienai, kad Kristus nāks. Tas nozīmē tikai to, ka mēs akceptējam šīs normas kā Dieva prātu, nemeklējam iespēju tās izšūpot un attaisnojumu pārkāpumu gadījumiem, bet meklējam ceļu, kā palīdzēt viens otram tajos dzīvot no Dieva žēlastības un piedošanas.

 

„Dievs ir atstājis cilvēkus? Un kas par to?”. Neatlaidīgas ķīļa dzīšanas rezultāts ir/būs masveida vienaldzība. Tās pazīmes ir jau manāmas: lielais vairums par to vairs nesatraucas. Un tieši tādēļ, ka cilvēkus tas pārstāj satraukt, Dievs ir viņus atstājis. Atkrišanas jeb grēka dēļ. Tāpēc, ka viņi ir aizmirsuši savu Kristībā slēgto derību ar Dievu un nodevušies citiem dieviem: elkiem — baudām un naudai, varas un miesas kārei.

 

Tātad, kad Dievs atstāj savu tautu, tad tas nenozīmē, ka iestājušies „neitrāli” laiki, bet gan to, ka Viņa dusmu versme vērsīsies pret tiem, kas nicina Viņa prātu:

 

„Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus. Bet, jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un, kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem. Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīz skars viņu grēku sods. Viņu ziedokļus sagraus, un viņu pielūgsmes stabus iznīcinās. [..] Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un aprīs viņu diženākos viņu padomu dēļ. Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī”. — Tā pravietis atklāj Dieva dusmas, kas skars Viņa ļaudis, kas ir novērsušies no viņa un neklausa viņa vārdam;

 

„Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati Tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visuvarenā sūtīta. Vai nav aizrauta projām barība mums mūsu pašu acu priekšā, un vai prieks un līksmība nav galīgi atstājuši Tā Kunga, mūsu Dieva, namu? Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst.”


Tā ir baisma aina, kas ar šiem vārdiem tiek tēlota mūsu acu priekšā. „Vai mēs būtu tā noziegušies, ka mums būtu jādzird tādas lietas? Mēs nejūtamies tik netīri”. Tomēr runa nav par mūsu izjūtām... Caur pravieša muti runāts, tas ir Dieva paša spriedums. Jā, tas ir baisms. Mums nepatīk tajā klausīties un domāt, ka arī mēs un ne tikai viņi, esam pakļauti šim atkrišanas procesam — ka mēs tiekam ierauti tajā kā atvarā, jo nepretojamies ķīļa gaitai un tā kaut kādā mērā atbalstām to. Ja esam godīgi, tad ik pa brīdim varam nomanīt savās sirdīs tās atbalstu un tās paša grēka domas un tieksmes, bet tas nozīmē — šie vārdi ir tēmēti arī pret mums, jo nav neviena, kas nebūtu grēkojis, visi ir grēkojuši tūkstoškārtīgi savās domās, vārdos un darbos, un sods par grēku ir neatceļams, jo pats svētais Dievs to ir pasludinājis. Un es nevaru paslēpt no jums šo vēsti, jo tā nāk no Bībeles.

 

Ja mēs pazītu Dievu tikai Viņa dusmās, tad Bībele būtu visšausmīgākā grāmatā, kāda jelkad ir uzrakstīta, un būtu labāk to apslēpt un nerādīt nevienam. Tomēr šī nav vienīgā vēsts, ar kādu Bībelē sevi atklāj visu varenais un mūžīgais Dievs. Tajā ir arī citas, labās ziņas — un tās ir pati svarīgākā, centrālā vēsts, ar ko Dievs ir mums atklājies. Viņš grib, lai mēs Viņu pazītu pēc šīs labās, priecīgās vēsts, pēc Evaņģēlija, kā žēlastības un mīlestības, gādības un pacietības pilnu Dievu.

 

Par to spilgti liecina arī mūsu šīs svētdienas Rakstu vieta: „Dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos," saka Tas Kungs, tavs Pestītājs.” Arī savu dusmu versmē Dievs nezaudē kontroli pār „saviem nerviem”. Jā, Viņš parāda mums, cik lielas ir dusmas par grēku un it īpaši par to, ka viņa cilvēki atkrīt un nododas bezdievībai. Tad Viņš var paslēpt savu vaigu no saviem ļaudīm, jo Viņš ir svēts un nevar būt kopā ar tiem, kas ar visu savu sirdi nodevušies grēkam. Tomēr Viņa īsās dusmas nevar salīdzināt ar to mūžīgo apžēlošanos, kādā Viņš nāk pie mums Kristū, jo tāda ir Viņa Tēva sirds. Kristū Dievs ir atradis ceļu, kā atpirkt savu kritušo līgavu (baznīcu kā savus ļaudis). Varbūt savās dusmās viņš var sāpināt savus ļaudis, bet viņš nekad tiem nenodarīs ļaunu.

 

Tas Kungs atjauno savus ļaudis un dara to no tīras žēlastības ar savu dievišķo spēku un konsekvenci. Tas notiek nevis tāpēc, ka šie ļaudis — mēs visi — tomēr būtu saņēmušies un kļuvuši labāki. „Tas notiks kā Noas plūdu laikā. Kā Es toreiz zvērēju, ka Noas ūdeņi vairs nepārplūdinās zemi, tā Es tagad zvēru - uz tevi vairs nedusmošos un tevi nerāšu” — ir sacīts mūsu rakstu vietā. Noa laikos, grēku plūdos tika skarti faktiski visi cilvēki: pārsvarā bezdievji, jo visi (izņemot Noa) bija kļuvuši neganti un bezdievīgi. Bet te arī parādās, ka Dieva apsolījums ir universāls, tas nozīmē, ka tas attiecas nevis tikai uz tiem, kas šodien ir ticīgi vai vakar tādi bija un būs rīt, bet tā ir visa cilvēce, kuru viņš sola glābt no tiesas un tā, ka viņi tiek no Dieva atstāti mūžīgi.

 

Liekas, ka tā nevar būt: vai tad glābšana nav solīta tikai tiem, kas tic? Jā, tā ir. Bet kaut kas būtisks ir mainījies starp Dievu un cilvēkiem: Viņš negaida, lai glābtu tikai tad, kad cilvēki sāks ticēt. Viņš glābj vispirms un paziņo par to visiem savās labās ziņās (Evaņģēlijā). Arī šajā vietā tas skan: jūs jau esat glābti, es esmu visu darījis, es vairs nekad nedusmošos uz jums, nevērsīšos pret jums. Tā ir liela pārmaiņa un pārgrozība cilvēku attiecībās ar Dievu, Viņa dotajā miera derībā.

 

Vārdi, kurus Dievs šeit izrunā: „Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies," saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs” ir teikti visiem cilvēkiem — gan ticīgajiem, gan šaubīgajiem, gan arī — neticīgajiem un elku kalpiem. Jo Kristus ir nācis pie visiem: gan labiem, gan ļauniem. Dievs negrib neviena cilvēka nāvi, bet lai visi cilvēki atgrieztos pie Viņa un taptu izglābti. Savā Jaunajā Derībā, kas iezīmē šo milzīgo pārmaiņu cilvēka un Dieva attiecībās, Viņš apsola glābšanu pirms jelkādiem cilvēka nopelniem. Jo Jēzus Kristus, Dieva Dēls un Pestītājs nāk pie tiem, kas sēž tumsā un nāves ēnā, pie tiem, kuriem nav nekādas cerības... un nevis tikai pie labajiem, teiksim, pie farizejiem. Viņa kalpošanā mēs redzam Kristus universālo žēlastību, dāvātu visiem un par spīti visiem ķīļiem. Tā ir vēsts, kas aizsniedz katru cilvēku: tu esi izglābts caur manu Dēlu, ar Viņa svētajām asinīm ir samaksāts par tevi, no tevis netiek gaidīti nopelni, par tevi ir samaksāts, tu vari nākt pie Manis. Tie, kas saņem šo vēsti ar pateicību, tie tic — un ar to jau ir devušies pie Dieva kā pie sava Glābēja un Kunga. Tāpēc šī vēsts ir „Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic — jūdam visupirms, bet arī grieķim”. Šajā Rakstu vietā Dievs caur pravieša vārdu piesaka pestīšanu visiem cilvēkiem, kas viņiem tiks dāvāta: tāpēc viņi var droši ticēt, jo Tas Kungs tā to ir apsolījis. Āmen.

Ievietots 14.03.2010

Komentāri
0 Komentāri
Vārds:
E-pasts: (neobligāti)
Ievadi: nEJrx
Smaidiņš: smile wink wassat tongue laughing sad angry crying confused jee 185 186 187 188 189 190 191 192 

| Aizmirsti mani

Sprediķi, paziņojumi

Par spīti visiem ķīļiem

Laetere
14.03.2010.

Jesajas 54: 7-10

Mūsu Rakstu vietā iesākas ar vārdiem: „Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju”. Bet padomāsim šajā brīdī vispirms par to, ko nozīmē šī teikuma daļa, resp. ko nozīmē, ka Dievs ir atstājis — kaut arī mazu brīdi. (Un kas īsti ir mazs brīdis mūžīgā priekšā? 10, 20, 100 vai varbūt 1000 gadi? Bībelē ir teikts, ka tūkstošs gadu Dievam ir kā viena diena, kā mazs brīdis. Tā šī metafora liek domāt par „maziem brīžiem” mūžības priekšā, kuros Dievs ir novērsies no saviem ļaudīm, atstājis viņus). Kā tas ir, ka Dievs ir atstājis? Kas tad notiek ar cilvēkiem un kādi notikumi to pavada? Cietsirdība un ļaunums ir ikdienas vēstis par šo pasauli. Mēs dzirdam par zvērībām un kariem, un dzirdam par milzīgu ētisko pagrimumu, kad ļauns tiek saukts par labu, par cilvēku savstarpējo attiecību noārdīšanos. Uzbrukumi, cietsirdība, izvarošanas, perversijas – tā jau šķiet visai normāla pasaules gaita. Arī citādi cilvēku ikdienas rosībā vairs nav iespējams pastāvēt par skaidrām un taisnīgām lietām vai vērtībām sabiedrībā, jo tikai reto tas interesē, kamēr galvenais dzinējspēks ir kļuvusi nauda, vara, ietekme. Kurš ir vadošās pozīcijās, var bez žēlastības apspiest citus, bet kas uzdrošinās ko pīkstēt pretī, ar to izrēķinās un viņš nevienam nav vajadzīgs. Tās ir visiem zināmas patiesības. Darba ņēmējs ir spiests slims iet uz darbu un riskēt ar savu dzīvību, jo citādi darba devējs viņu vienkārši izsviedīs uz ielas. Šādas lietas nākas piedzīvot faktiski visās dzīves sfērās. Ir izveidojies tā, kā vēsta kāds sens romiešu teiciens: homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam vilks). Tāpēc dažkārt dzird spriežam: tas ir beigu sākums. Bet kā tas pienāk? Kā ir iespējamas tādas posta lietas cilvēku vidū, kas ir noticis ar cilvēkiem? Kā viņi pazaudē savu cilvēcību?

 

Tas notiek tādā veidā, kad tiek pārkāpts Dieva prāts, kad cilvēki apzināti sāk veidot savu dzīvi pret Dieva baušļiem. Un, ja tā dara „līderi” — tie, kam ir vara un ietekme, tie pakļauj tam arī citus. Un tas nenotiek uz mēness, bet mūsu acu priekšā: soli pa solim cilvēkos tiek iedrošināts vecais grēka cilvēks, vecais Ādams. Šī dekonstrukcija nesākās sprādzienveidīgi, bet pakāpeniski. Arī nevienā avīzē vai televīzijas raidījumā mēs nedzirdam: „šodien mēs sākam baušļu pārkāpšanas” laikmetu.

 

Cilvēki savā ikdienā ar Dieva normām sadurās un nonāk pretrunā bieži. Tāda nu reiz ir mūsu dzīve. Tomēr mūsu pārkāpumi un klupšana pār Dieva baušļiem vēl nav tas lielākais ļaunums. Dievs zina, ka esam vāji radījumi un arvien pakļauti grēka varai. Taču Viņam ir spēks — sava recepte, kā mūs pasargāt un galā izglābt. Lielākais ļaunuma avots ir tas, ka daži mēģina izšķobīt Dieva baušļus un normu jēgu, padarīt to par relatīvu. Traki ir tad, kad ar to sāk nodarboties sabiedrības priekšplānā nonākuši cilvēki. Un tā jau ir pilnīgi citi līmeņa krīze, kad tiek apstrīdētas universālās normas un vērtības — drošie orientieri, kādus cilvēkiem ir devis Dievs. Tas ir kā tāds ķīlis, kas lēnām, bet ar neatlaidīgu nodomu tiek dzīts starp Dievu un cilvēkiem. Ja sabiedrībā sāk dominēt vērtību relatīvisms (ka ļaunais vairs ne tiek saukts par ļauno un labais vairs netiek atzīsts par labo), šim ķīlim ir vairāk vietas, kur iespraukties aizvien dziļāk: ķīlēt cilvēku prātus un ņemt ķīlā sirdsapziņas. Tāda ķīļa dzinēji ir ar pārgudrības oreolu apvīti un paša velna iejūgti ļaudis (kaut arī viņi to lielākoties neapzinās), kuri musina ļaužu prātus pret dzīvo Dievu.

 

Tādā veidā grēka vara lēnām un pamazītēm ar cilvēku pašu rokām drupina Dieva doto sargājošo pamatu. „Vai tiešām Dievs būtu to teicis? Vai tad nevar arī savādāk? Dieva likums, baušļi? O, tas ir nieks. Vai tad es esmu sava brāļa sargs? Vai tad es kādu esmu nositis?”. „Tev nebūs nepatiesu liecību dot par savu tuvāko” – tā saka Dievs. Un kas par to? — ķīlis dzen tam pretī. Apmelošanas kampaņas un ļaunas neslavas celšanas pārņem masu saziņas līdzekļus: ja kādam parādās iespēja izrēķināties ar savu sāncensi, viņš tūlīt pat ķeras pie lietas: šodien mēs to varam vērot arī „republikāniskā” mērogā. Avīze Diena savā titullapā publicē anonīmas grupas apmelojumus cilvēkiem, kas ir daudz strādājuši kultūras un izglītības labā. Šo melu kampaņu turklāt vēl pavada kāda augsta ierēdņa „ekspertīze”, kurš tās pašas avīzes slejās reklāmiski aicina vīrus ik pa laikam pamest savas ģimenes un ņemt citu sievu. Cik ilgi vēl tiks muļķota mūsu tauta? Jebkurā citā zemē ar kristīgo tradīciju pagātni tas nozīmētu politiskās karjeras galu, taču vai pie mums? Vai augsts valsts ierēdnis var dzīt ķīli starp Dievu un cilvēkiem — pārkāpt Dieva prātu zemē, kurā sabiedrības vairākums tomēr apliecina kristīgās vērtības? Aicināt pārkāpt laulību nozīmē nodoties bezdievībai un aizmirst savu derību ar Dievu. Un tāds ķīlis arī daudziem nenāk ar sāpēm vai pret viņu gribu, bet drīzāk ir patīkams un salds, jo iztop grēka tieksmēm, kas lūr katrā cilvēkā un tikai gaida zaļo gaismu. Un mūsu valsts viszinīgie „stratēģi” to labprāt dod: „mīļie latvieši, mūsu stratēģija ir lielceļš uz elli, brauksim visi kopā pa to”. Nē, nē — ne jau tik drastiski un ne tik tieši, bet tas tiek pasniegts citās, daudz pievilcīgākās formās. Bet, kam ir ausis, tas dzird un kam ir acis, tas redz: Sātanam reizēm ir fascinējošas formas, ar kurām viņš dabon cilvēkus savā valgā. Lūk, kādas lietas mēdz notikt ar cilvēkiem, kad Dievs viņus ir atstājis.

 

Ja mēs pārstāsim vērsties pret visādiem tādiem ķīļiem, kas tiek dzīti starp Dievu un mums un arī mūsu starpā, mūsu sabiedrība kļūs par vilku bedri — tādu vietu, no kuras Dievs ir novērsies. Šodien Latvijā no augstām tribīnēm un avīzes Diena pielikuma slejās tiek sludināts: cik atraktīva ir dzīve laulības pārkāpšanā (tas, protams, netiek darīts tiešā veidā, bet aicinājums pamest sievas ik pēc kāda laika posma ir aicinājums uz laulības pārkāpšanu). Vienu dienu mēs iziesim ielās un tur darbosies princips: ja tev pietiek spēka, tad slepkavo droši! Un tas viss kļūst iespējams tāpēc, ka mūsu sabiedrības lielie stūrmaņi un stratēģi neko negrib dzirdēt vispirms par Pirmo bausli. Tomēr tajā skanošā Dieva balss: „ES ESMU!” skan cauri visai bezdievju muļķīgajam "Dieva nav!". Tā apturēs visus ķīļus, un tā dzinējiem reiz būs jāstājas Viņa priekšā.

 

Ētiska degradācija, kura satrauc aizvien mazāk cilvēku... Bet ko tas viss nozīmē? Kāpēc tādi notikumi? Aiz tiem nāk posts nu nelaimes. Latvijā saimnieciskā krīze jau sen ir pāraugusi citā, daudz nopietnākā krīzē – cilvēcības krīzē. Jeb drīzāk, visas citas krīzes būtu nieka lieta un pārvaramas kopējā darbā, bet cilvēcības krīze ir ļaundabīgs audzējs, kas noārda un degradē sabiedrību. Lūk, kā ir, kad Dievs ir atstājis.


Ko tas īsti nozīmē? Baušļi ir tādas regulas, kuras mums ir dotas no augšienes, lai cilvēku sabiedrība nesāktu pašiznīcināties, bet tiktu saglabāti pestīšanas dienai. Tādā veidā, dodot mums baušļus — šīs absolūtās normas, Dievs mūs grib pasargāt. Tie ir iemaukti, kurus nedrīkst ņemt nost, vienalga ar kādām atrunām. Baušļi — Dieva griba cilvēkiem reizēm liekas pret viņu gribu. Bet arī tas nenozīmē, ka tāpēc baušļus vajadzētu koriģēt. Dzīvojot ticībā Kristum, evaņģēliskā  pasaules uztverē, ir iespējams dzīvot saskaņā ar šiem baušļiem. Tas nenozīmē, ka evaņģēliski ticīgie iedomātos esam nevainojami un taisni, kā par sevi domāja farizeji. Nē, viņi ir un paliek nabaga grēcinieki līdz tai dienai, kad Kristus nāks. Tas nozīmē tikai to, ka mēs akceptējam šīs normas kā Dieva prātu, nemeklējam iespēju tās izšūpot un attaisnojumu pārkāpumu gadījumiem, bet meklējam ceļu, kā palīdzēt viens otram tajos dzīvot no Dieva žēlastības un piedošanas.

 

„Dievs ir atstājis cilvēkus? Un kas par to?”. Neatlaidīgas ķīļa dzīšanas rezultāts ir/būs masveida vienaldzība. Tās pazīmes ir jau manāmas: lielais vairums par to vairs nesatraucas. Un tieši tādēļ, ka cilvēkus tas pārstāj satraukt, Dievs ir viņus atstājis. Atkrišanas jeb grēka dēļ. Tāpēc, ka viņi ir aizmirsuši savu Kristībā slēgto derību ar Dievu un nodevušies citiem dieviem: elkiem — baudām un naudai, varas un miesas kārei.

 

Tātad, kad Dievs atstāj savu tautu, tad tas nenozīmē, ka iestājušies „neitrāli” laiki, bet gan to, ka Viņa dusmu versme vērsīsies pret tiem, kas nicina Viņa prātu:

 

„Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus. Bet, jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un, kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem. Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīz skars viņu grēku sods. Viņu ziedokļus sagraus, un viņu pielūgsmes stabus iznīcinās. [..] Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un aprīs viņu diženākos viņu padomu dēļ. Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī”. — Tā pravietis atklāj Dieva dusmas, kas skars Viņa ļaudis, kas ir novērsušies no viņa un neklausa viņa vārdam;

 

„Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati Tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visuvarenā sūtīta. Vai nav aizrauta projām barība mums mūsu pašu acu priekšā, un vai prieks un līksmība nav galīgi atstājuši Tā Kunga, mūsu Dieva, namu? Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst.”


Tā ir baisma aina, kas ar šiem vārdiem tiek tēlota mūsu acu priekšā. „Vai mēs būtu tā noziegušies, ka mums būtu jādzird tādas lietas? Mēs nejūtamies tik netīri”. Tomēr runa nav par mūsu izjūtām... Caur pravieša muti runāts, tas ir Dieva paša spriedums. Jā, tas ir baisms. Mums nepatīk tajā klausīties un domāt, ka arī mēs un ne tikai viņi, esam pakļauti šim atkrišanas procesam — ka mēs tiekam ierauti tajā kā atvarā, jo nepretojamies ķīļa gaitai un tā kaut kādā mērā atbalstām to. Ja esam godīgi, tad ik pa brīdim varam nomanīt savās sirdīs tās atbalstu un tās paša grēka domas un tieksmes, bet tas nozīmē — šie vārdi ir tēmēti arī pret mums, jo nav neviena, kas nebūtu grēkojis, visi ir grēkojuši tūkstoškārtīgi savās domās, vārdos un darbos, un sods par grēku ir neatceļams, jo pats svētais Dievs to ir pasludinājis. Un es nevaru paslēpt no jums šo vēsti, jo tā nāk no Bībeles.

 

Ja mēs pazītu Dievu tikai Viņa dusmās, tad Bībele būtu visšausmīgākā grāmatā, kāda jelkad ir uzrakstīta, un būtu labāk to apslēpt un nerādīt nevienam. Tomēr šī nav vienīgā vēsts, ar kādu Bībelē sevi atklāj visu varenais un mūžīgais Dievs. Tajā ir arī citas, labās ziņas — un tās ir pati svarīgākā, centrālā vēsts, ar ko Dievs ir mums atklājies. Viņš grib, lai mēs Viņu pazītu pēc šīs labās, priecīgās vēsts, pēc Evaņģēlija, kā žēlastības un mīlestības, gādības un pacietības pilnu Dievu.

 

Par to spilgti liecina arī mūsu šīs svētdienas Rakstu vieta: „Dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos," saka Tas Kungs, tavs Pestītājs.” Arī savu dusmu versmē Dievs nezaudē kontroli pār „saviem nerviem”. Jā, Viņš parāda mums, cik lielas ir dusmas par grēku un it īpaši par to, ka viņa cilvēki atkrīt un nododas bezdievībai. Tad Viņš var paslēpt savu vaigu no saviem ļaudīm, jo Viņš ir svēts un nevar būt kopā ar tiem, kas ar visu savu sirdi nodevušies grēkam. Tomēr Viņa īsās dusmas nevar salīdzināt ar to mūžīgo apžēlošanos, kādā Viņš nāk pie mums Kristū, jo tāda ir Viņa Tēva sirds. Kristū Dievs ir atradis ceļu, kā atpirkt savu kritušo līgavu (baznīcu kā savus ļaudis). Varbūt savās dusmās viņš var sāpināt savus ļaudis, bet viņš nekad tiem nenodarīs ļaunu.

 

Tas Kungs atjauno savus ļaudis un dara to no tīras žēlastības ar savu dievišķo spēku un konsekvenci. Tas notiek nevis tāpēc, ka šie ļaudis — mēs visi — tomēr būtu saņēmušies un kļuvuši labāki. „Tas notiks kā Noas plūdu laikā. Kā Es toreiz zvērēju, ka Noas ūdeņi vairs nepārplūdinās zemi, tā Es tagad zvēru - uz tevi vairs nedusmošos un tevi nerāšu” — ir sacīts mūsu rakstu vietā. Noa laikos, grēku plūdos tika skarti faktiski visi cilvēki: pārsvarā bezdievji, jo visi (izņemot Noa) bija kļuvuši neganti un bezdievīgi. Bet te arī parādās, ka Dieva apsolījums ir universāls, tas nozīmē, ka tas attiecas nevis tikai uz tiem, kas šodien ir ticīgi vai vakar tādi bija un būs rīt, bet tā ir visa cilvēce, kuru viņš sola glābt no tiesas un tā, ka viņi tiek no Dieva atstāti mūžīgi.

 

Liekas, ka tā nevar būt: vai tad glābšana nav solīta tikai tiem, kas tic? Jā, tā ir. Bet kaut kas būtisks ir mainījies starp Dievu un cilvēkiem: Viņš negaida, lai glābtu tikai tad, kad cilvēki sāks ticēt. Viņš glābj vispirms un paziņo par to visiem savās labās ziņās (Evaņģēlijā). Arī šajā vietā tas skan: jūs jau esat glābti, es esmu visu darījis, es vairs nekad nedusmošos uz jums, nevērsīšos pret jums. Tā ir liela pārmaiņa un pārgrozība cilvēku attiecībās ar Dievu, Viņa dotajā miera derībā.

 

Vārdi, kurus Dievs šeit izrunā: „Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies," saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs” ir teikti visiem cilvēkiem — gan ticīgajiem, gan šaubīgajiem, gan arī — neticīgajiem un elku kalpiem. Jo Kristus ir nācis pie visiem: gan labiem, gan ļauniem. Dievs negrib neviena cilvēka nāvi, bet lai visi cilvēki atgrieztos pie Viņa un taptu izglābti. Savā Jaunajā Derībā, kas iezīmē šo milzīgo pārmaiņu cilvēka un Dieva attiecībās, Viņš apsola glābšanu pirms jelkādiem cilvēka nopelniem. Jo Jēzus Kristus, Dieva Dēls un Pestītājs nāk pie tiem, kas sēž tumsā un nāves ēnā, pie tiem, kuriem nav nekādas cerības... un nevis tikai pie labajiem, teiksim, pie farizejiem. Viņa kalpošanā mēs redzam Kristus universālo žēlastību, dāvātu visiem un par spīti visiem ķīļiem. Tā ir vēsts, kas aizsniedz katru cilvēku: tu esi izglābts caur manu Dēlu, ar Viņa svētajām asinīm ir samaksāts par tevi, no tevis netiek gaidīti nopelni, par tevi ir samaksāts, tu vari nākt pie Manis. Tie, kas saņem šo vēsti ar pateicību, tie tic — un ar to jau ir devušies pie Dieva kā pie sava Glābēja un Kunga. Tāpēc šī vēsts ir „Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic — jūdam visupirms, bet arī grieķim”. Šajā Rakstu vietā Dievs caur pravieša vārdu piesaka pestīšanu visiem cilvēkiem, kas viņiem tiks dāvāta: tāpēc viņi var droši ticēt, jo Tas Kungs tā to ir apsolījis. Āmen.

Ievietots 14.03.2010

Lasi sprediķus!

Šodienas lūgšana no M.Lutera

1. vēstule korintiešiem

Psalmi

Bībeles stunda
 ...Mācība
 ...Mācītājs
 ...Sadraudzības mācība

Kristīgie pasākumi
  Ziemassvētku zvaigzne

Stāsti bērniem:
  Kurš to teica?
  Seifs
  Kivi


Tumes koris,
koris "Vanema"

Fotogalerija Ziemassvētki Tumē 2008. gadā

Svētruna
1941. gada 14. jūnija Deportāciju piemiņas brīdī, iesvētot Piemiņas krusta zīmi Tumē

Svētruna
Karogs pār visiem karogiem
Tumē 2006. gada 1. septembrī

Foto
Kapu svētki Tumē
2006. gada 5. augustā

Foto
2006. gada Jāņi "Pilsētniekos"
Kopā ar Jelgavas Kristus draudzi

Fotogalerija Kristības Tumē
2006. gada Lieldienās

Fotogalerija Jeruzaleme 2006. gada ziemā
A.Dāboliņa foto un komentāri

Fotostāsts Fotoreportāža par Jeruzalemi Tumes kultūras namā

LELB identitātes mokas

Reformācija - lūzuma laiks pasaules vēsturē

Lūgsim kopā ar Luteru!

Krustvārdu mīklas:
  Soģi
  Mozus dzīves sākums
  Jordānas upes šķērsošana
  Jēzus pie krusta
  Jēzus dzīvs!


 ...Jautājumi un atbildes ¬
Par Mat.7:1

Netrūkst situāciju, kad Svētie Raksti mūs aicina tiesāt - ne ar savu prātu, bet lietojot Dieva vārdu, kas vēršas pret atklātu, bezkaunīgu grēku vai pret agresīviem maldu mācītājiem.




Draudzes adrese: Tumes kultūras nams
Jautā, sūti ierosinājumus un atsauksmes par mājas lapu:

e-pasts

tel. 31 93312
29342329
Webmaster
Oskars Laugalis