Sprediķi || Bībeles stunda || Psalmi || Esejas || || Reģ./piesl. ||Kristus miera draudze Lūgšana ... Dažādi
ELBL manifests

Citi raksti

Komentāri: 0
Cilvēku karš un Dieva miers

Reminiscere
28.02.2010.

Kristus ciešanu laika evaņģēlijs, Ebr 9, 12-28 (Jēkapbils –Tume)

Ebr. 9:12-28

Ja padomājam, kas nes visliekākās ciešanas cilvēku dzīvē, tad, cilvēces vēstures mērogā skatoties, tas visdrīzāk ir karš. Karš vienmēr sākas nevis uzreiz ar asins izliešanu, bet ar cilvēku ambīcijām, bieži vien vadoņu vai viņiem tuvu darbinieku ambīcijām. Ja mēs palasām vēstures grāmatās par to, mēs redzam: asinis līst pēc tam; vispirms ir sazvērestības, intrigas, provokācijas un cilvēku iedomas, ka par to jau nekas nebūs. Bet neviens nevar vairs aptvert tās sekas, kas ir jāpiedzīvo pēc tam, kad karš cilvēku starpā ir sācies.

 

Kad Ādams un Ieva, pirmie cilvēki, sāka karu pret Dievu, arī viņi tūlīt pat nemetās iznīcinošā uzbrukumā. Viņi tikai vēlējās realizēt savas ambīcijas vai arī izdabūt sev savus labumus, priekšrocības un paši noteikt, kas ir labs un kas ir ļauns. Viņi gribēja pierādīt, ka var dzīvot bez Dieva jeb — spītējot Dieva prātam. Dievs bija brīdinājis viņus: ka ja viņi neklausīs Dieva prātam un sacelsies pret to, viņiem nāksies piedzīvot konsekvences: viņi mirdami mirs. Cilvēku atbilde bija (kopā ar viltīgo čūsku, kas ir velns): mēs nemirsim vis! Mūsu sacelšanās pret Dievu izdosies.

 

Ieva bija tā, kas izstiepa roku pēc aizliegtā augļa: „Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” Viņa daudz neko nedomāja, - auglis ir labs, tīkams, tas dara gudru, par to nekas nebūs, un kas par to, ka Dievs tā teica – viņas ausīs vēl skanēja čūskas balss. Viņa to noplūca no šiem augļiem un ēda. Liekas, ka nekas vēl nebija noticis, taču ar to sieva bija izraisījusi Dieva dusmas. Dievs redzēja to tai brīdī, no viņa skata neviens nevar aizbēgt, viņš redz, dzird un saprot visu. Viņš redz arī mūsu sirdīs un mūsu apslēptās domas viņam ir zināmas visas.

 

Pirmais lāsts, kas šī pārkāpuma jeb kara pieteikuma Dievam dēļ nāca pār Ievu, viņas vīru Ādamu un viņu abu pēcnācējiem (tātad pāri mums visiem), ir sāpes. Ievas dzīve paradīzē bija domāta brīnišķīga un svētlaimīga, bez rūpēm un nelaimēm. Bet tagad Dievs viņai atklāj: tu un Tavs vīrs cietīsit sāpes. Dievs sievai sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi." Un Ādamam Viņš teica: „Es jums biju sagatavojis tādu dzīvi savā tuvumā, ka tas darbs un tie uzdevumi, kas tev jāveic, būs tavs prieks un laime. Tagad tev būs jālej grūti sviedri, savu darbu darot”. „Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt”.

 

Visas Tavas grūtās dienas, sviedri un pūles, viss, ko tu arī sasniegsi un uzbūvēsi — viss sabruks, viss būs velti: tu atkal atgriezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. Tas nozīmē, ka cilvēkam tiek pasludināta nāve. Dievs gan cilvēku bija radījis mūžīgai dzīvei paradīzē, kur nav nāves, bet tagad — šīs sacelšanās rezultātā, nāve, miršana ienāks cilvēku dzīvē. Cilvēks apšaubīja Dieva vārdu nozīmi un domāja, ka var tos ignorēt, bet tagad cilvēkam resp. visiem cilvēkiem būs jāpiedzīvo, ko nozīmē tos neņemt vērā. Tas nozīmē mirt.

 

Sievietei Dievs pavēsta: es tevi biju radījis brīvībai – pilnīgi vienlīdzīgām un prieka pilnām attiecībām ar savu vīru, kurās nav spaida vai pakļautības. Tagad, pēc grēka krišanas, viņš valdīs pār tevi, būs tavs priekšnieks un noteicējs. Viņam tev būs jāpakļaujas: tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi. Viņš tevi sāpinās un tev būs smagi dzīvot viņam līdzās.

 

Lūk, kādas sekas šai cilvēku vieglprātīgajai sazvērestībai — kara uzsākšanai ar Dievu. Tā tas notiek bieži: cilvēki sāk vērsties cits pret citu, izraisa karu savu ambīciju dēļ. Viņi domā, ka nelaime un posts ies viņiem secen un ka Dieva draudīgie vārdi ir tukša skaņa... tomēr kāda tā ir alošanās! Jo Dieva atbilde cilvēku kara pieteikumam ir: jūs mirsiet. Kopš tā brīža visiem cilvēkiem ir jāpiedzīvo nāve. Nāve nav bioloģiska likumsakarība, taisni otrādi — tā ir nedabiska lieta. Nāve arī neskar cilvēkus tāpēc, ka cilvēki vēl nav iemācījušies uzveikt slimības un ietekmēt savus gēnus, lai tie nenoveco, bet gan tāpēc, ka nāvē izpaužas Dieva dusmas par grēku. Turklāt nāve vēl nav viss. Pēc tās sekos Dieva tiesa un cilvēkam būs jājūt briesmīgais Dieva dusmu smagums mūžīgi.

 

Tas ir Ādama un Ievas lāsts, kas gulstas uz mums visiem. Mēs gan varam teikt: tas nav godīgi, jo es nekad neesmu sacēlies pret Dievu, neesmu pieteicis karu Viņam. Kāpēc tad man ir jāmirst? Bet vai tā nav arī, kad cilvēki karo. Vienmēr lielākā daļa no cilvēkiem nemaz nav sākuši šo karu, nevēlās to, bet vienalga viņi ir tajā iesaistīti un viņi ir pakļauti tai vardarbībai un postam un viņiem ir jāmirst, kaut arī viņi nav gribējuši šo karu. Kādreiz ir tā, ka cilvēks nemaz nepaspēj nākt šajā pasaulē, bet viņam jau ir pasludināts nāves spriedums: teiksim, ja māte grūtniecības laikā lieto alkoholu, viņa sakropļo un nogalina savu bērnu vēl kad tas ir viņas miesās. Par ko tad viņam, vēl nedzimušajam tādas ciešanas?

 

Tik daudz gribētos teikt, lai iebilstu tam, lai attaisnotu pašiem sevi un citus cilvēkus, kas, kā mums šķiet, netaisni ir dzirdējuši un piedzīvojuši šo nāves spriedumu, taču viss ir velti, jo tas ir Dieva prāts, ko Viņš ir pasludinājis. Tās ir sekas šim karam pret Dievu un pirmo cilvēku pretestībai Dievam, kas tālāk tiek pārnestas uz visiem cilvēkiem.

 

Un šajā brīdī man ir jāpasludina jums pati lielākā, diženākā vēsts pasaulē: Dieva žēlastības evaņģēlijs. Kaut arī mēs esam pasludinājuši karu Dievam, un Viņš ir atbildējis uz to ar savu lāstu un sodu pār mums, un tomēr Dievs nav pateicis visu, nav pavisam noslēdzis mūsu priekšā durvis, kas ved mūs atpakaļ pie Viņa — paradīzē un dievbērnībā. Viņš grib mūs izglābt, Viņš to sola tajā pašā brīdī, kad atskan viņa bargā soda spriedums: jūs cietīsit sāpes, mocīsities un mirsiet — tajā pašā brīdī atskan: es jūs izraušu no velna, grēka un nāves varas. „Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Tajā pašā brīdī Dievs savas žēlastības pilnajā prātā apzīmogo pestīšanu. Viņš piesaka mums Jēzu Kristu, savu Dēlu, kas dzims no sievas un uzvarēs velnu un grēka varu: satriektā čūskas galva nozīmē uzvaru pār nāvi un ceļa atvēršanu cilvēkiem glābšanā, atpakaļ pie Dieva, Viņa valstībā, brīvībā un dzīvībā. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta”.

 

Mums varbūt ir grūti to aptvert: kā tad var nolādēt un vienlaicīgi glābt. Bet, kas nav aptverams cilvēka prātā, tas ir iespējams Dieva mīlestībā, kas ir mūžīga, tā nekad nebeidzas. Arī tad, kad cilvēki sacēlās pret Viņu, Viņš nekad nav pārtraucis viņus mīlēt. Dievs ir absolūti taisnīgs un svēts. Viņam bija jāsoda šie „kara pieteicēji”, Ādams un Ieva un visi cilvēki, kas celsies no viņiem, bet Viņš tos aizvien vēl mīl savā tēvišķajā un beznosacījumu mīlestībā, un gaida viņus, kā mēs lasām stāstā par pazudušo dēlu, nākam atpakaļ, lai celtu viņus godā, nevis lai moralizētu par viņu grēcīgo dzīvi.

 

Tātad par spīti visam, Dievs turpina mūs mīlēt un tāpēc reizē ar soda sprieduma pasludināšanu Viņš izstrādā un pasludina citu plānu — kā mūs glābt un arī šis spriedums nav izmaināms: Viņš sūta mums savu Dēlu, Glābēju, Kristu, kas uzņemsies uz sevi mums nolikto nāves sodu un samaksās par visiem šausmīgajiem cilvēku grēkiem, par viņu pretestību Dievam un viņu ļaunumu, par viņu savstarpējiem kariem un cietsirdību. Viņš pasludina: tas, kas tic Kristum, tas tiks izglābts. Tas ir negrozāmi. Jo Dievs nevar melot. Tāpat kā viņš nevarēja melot pats pret sevi un neuzlikt cilvēkam solīto sodu, tāpat viņš nevar melot par pestīšanu. Visiem, kas grēko, jāmirst. Un visi, kas tic Kristum, dzīvos, arī ja tie mirs.

 

Tāds var būt tikai Dievs, tikai viņš var savienot pretstatus, jo Viņam ir vara pār visu, kas ir redzams un neredzams. Viņš ir visu valdītājs. Viņš nolād grēku un vienlaicīgi Viņš to arī piedod. Un Kristus krusta nāvē Golgātā mēs redzam, kā šie divi pretstati: lāsts un piedošana, tiek savienoti. Kristum mirstot par visu cilvēku grēkiem un saņemot visu mūsu pelnīto sodu — mūžīgo nāvi, tiek piepildīts Dieva prāts, Viņa pestīšanas plāns: cilvēkiem ir grēku piedošana.

 

Dieva prāta piepildīšana ilgst mirklīgi, kaut arī bija jāpaiet ļoti ilgam laikam no Ādama un Ievas, pirms laiks bija piepildījies un Dievs varēja sūtīt Dēlu. Kas Dievam ir mirklis, tas cilvēkiem varbūt garas vēstures ceļš. Tajā Dievs palīdz cilvēkiem apjēgt savu plānu, sludinot par gaidāmo pestīšanu un grēku izpirkšanu caur dievišķo glābēju. Cilvēki gan ir slikti skolnieki šajās lietās. Praviešu sludināšanā ieklausās tikai daži un tikai retais to pieņem un sāk ticēt šim plānam. Lai cilvēki saprastu sava stāvokļa nopietnību un grēku piedošanas nepieciešamību, Dievam ir jāskaidro viņiem kā izklaidīgiem un mācīties negribīgiem bērniem: ne tikai sludinot ar vārdu, bet arī padarot mācāmo vielu par uzskatāmu un liekot to piedzīvot dzīvē, ļaujot viņiem iesaistīties notikumus un saprast, ko nozīmē būt šķirtiem no Dieva un ko nozīmē Viņa vārdu spēks. Dievs māca saviem nomaldījušamies bērniem; jūsu grēku piedošana nāks caur atpirkšanu ar asinīm, caur upurēšanu par grēku.

 

Visa cilvēku vēstures dramaturģija no Dieva puses raugoties, ir uzskatāms mācību līdzeklis cilvēkiem, lai viņi, šie sliktie skolnieki, reiz aptvertu, kas ar viņiem noticis — to, kas ir grēks un to, kādā ceļā ir iegūstama piedošana. Vecā Derība ir šīs vēsturiskās dramaturģijas hronika. Dievs atklājās saviem cilvēkiem un caur Mozu deva viņiem savu likumu un arī nozīmēja satikšanās kārtību un vietu ar saviem ļaudīm. „Derības telts un vēlāk Templis būs tā vieta, kur Es stāšos jūsu vidū un kur jūs Mani vari satikt. Es stājos jūsu vidū jūsu glābšanas dēļ.” Bet ienākt vissvētākajā vietā ir atļauts tikai augstajam priesterim, bet arī tikai vienreiz gadā un turklāt: vispirms upurējot par saviem un pēc tam par visas tautas grēkiem. Viņam ir visur jāslaka šo divu upurēto jēru asinis un jākvēpina vīraks, lai viss tītos dūmakā un tā, ka viņš nevarētu pat redzēt vissvētāko vietu ar Dieva paša klātbūtni. Tur augstais priesteris upurē par sevi un par tautas grēkiem.

 

Dievs ar to pavēsta: es akceptēšu upura asinis viņu pašu asiņu vietā, ar ko viņiem būtu jāmaksā par grēkiem. Tātad, bez asins izliešanas nebūs grēku piedošanas, bet es akceptēšu arī vietnieciskās asinis — tātad nevis jūsu pašu, bet tādas, kas tiek izlietas par jums, jūsu grēku piedošanai. Tādā veidā Dievs mācīja cilvēku, lika viņiem sagatavoties pestīšanai caur Jēzus Kristu. Visā Vecās Derības laikā plūda straumēm upurjēru asiņu, ar ko cilvēki apliecināja, ka viņi ir uztvēruši Dieva prātu.

 

Kad Jēzus nāca un uzsāka savu kalpošanu, Viņš uzņēmās uz sevis šo augstākās priesterības uzdevumu savā personā: būt par Upurjēru un par Augsto priesteri vienā personā. Ar Jēzu ir piepildīta un pabeigta šī upuru priesterība vienreiz par visām reizēm. Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs, Viņa personā ir pārstāvēti visi cilvēki un arī pats Dievs. Tāds bija Dieva plāns: Viņā Dievs un cilvēks atkal ir savesti kopā, un Viņš, uzņemdamies uz sevi pasaules grēku, vienlaicīgi bija arī upura jērs. Dieva plāns ir uzsliet tiltu Jēzū Kristū starp sevi un cilvēkiem, un arī gādāt, ka viss grēku smagums un posts, kas nospiež cilvēkus, tiktu nocelts no viņu pleciem un pārlikts uz Jēzu, Dieva jēru, kas izdzēš visus mūsu grēkus un pārkāpumus pie krusta staba, un arī ņem uz sevis mūsu bēdas, rūpes un nomāktību, atvieglina, atspirdzina mūs, kas ticam Viņam.

 

„Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu,
ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu”

 

Vissvētākā vieta (svētnīca) Templī reprezentē Dieva klātbūtni, tātad debesis. Jēzus, ieiedams tajā, tātad ir iegājis Debesīs kā upuri pienesdams sevis paša asinis (nevis āžu vai vēršu). Tā ir atšķirība: „Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam”. Tas, kas šajā brīdī ir noticis, ir brīnišķīgs darījums jeb apmaiņa: Viņš uzņēmās uz sevi mūsu vainas – mūsu tūkstošiem domu, vārdu un darbu, kuros mēs esam bijuši pret Dievu un tādā veidā pievienojušies tai pašai kara deklarācijai Dievam, ko izdarīja mūsu pirmsenči Ādams un Ieva un ar ko mēs esam pelnījuši Dieva dusmas un sodu šeit laikā un tur mūžībā. To visu no mums paņem mūsu pārstāvis, Jēzu Kristus, un no otras puses — Viņā mēs saņemam Viņa nevainību. Tā ir šī brīnišķā apmaiņa. Mēs atdodam visus mūsu grēkus Kristum, bet viņš atdod mums savu taisnību. Tas gan no vienas puses izklausās ļoti netaisnīgi: aptuveni tā: „Es dabonu visu tavu naudu, bet tu par to — pārņem visus manus kredītparādus”. Vai kāds cilvēks būtu ar mieru nonākt tādā lomā: atdod visus savus līdzekļus kādam un uzņemties visus viņa parādus? Tāds darījums mums liktos absurds, nejēdzība — kaut kas tāds, ko nevarētu sagaidīt nenoviena cilvēka. To varēja tikai Kristus, jo Viņš ir ne tikai cilvēks, bet arī patiess Dievs, Viņa pestīšanas plāna izpildītājs: mesija, dievišķais glābējs. Viņš atdeva visus savu bagātību mums: savu svētumu, savu vienību ar Tēvu, savu mūžīgo dzīvību un nogāja mūsu vietā uz elli. Tas ir dievišķs solis, tas ir Viņa pestīšanas plāns — tā ir Viņa dāvana, Viņa Dēls, mūsu Kungs un Glābējs – Jēzus Kristus.

 

Visu, kas jūs nospiež un moka dzīvē, jūs varat mest uz Viņu. Jūs esat aicināti uz to. Dieva dusmas, kas nāk pār tevi, grēcinieku, tu drīksti pārvirzīt uz Jēzu, uz šo dievišķo upurjēru un mūsu augsto priesteri. Tu vari tagad gulēt mierīgi, Dieva dusmas Tevi neskar, kaut arī tu esi gājis karā ar Dievu, ar tevi ir Dieva miers. Arī visas likstas, problēmas, neveiksmes, sakāves un kas cits var nākt pār tavu galvu — ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens — nekas nespēs izraut tevi no šīs Dieva mīlestības: ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

 

Jēzus ir uzvarējis grēku, velnu, elli, slimības, nāvi, neveiksmes, postu. Viņš ir Kungs pār to un mums Viņā, Viņa vietnieciskajā upurī ir tīra sirdsapziņa. Mēs varētu paši saviem spēkiem darīt, ko mēs gribam, lai pārstātu dzirdēt sirdsapziņu: mēģināt atvainoties visiem cilvēkiem, ko esam savā dzīvē satikuši un sāpinājuši, bet nekas nelīdzēs... Var mēģināt attaisnot pašam sevi, apsūdzot grēkos visus cilvēkus — bet arī tas nelīdz: vainas apziņa un sliktā sirdsapziņa neatstās. Daudzi mēģina vienkārši, atslēgties, aizmirsties: daži strādāt bez mitas, lai varētu iekrist nogurumā kā akā un lai tikai nebūtu jādomā un jānervozē par to, kas ar mani notiek un kā es stāšos Dieva priekšā; daži cenšas nogremdēt savu sirdsapziņu, apreibinoties ar alkoholu, daži cenšas bēgt paši no sevis, pārmainīt savu identitāti un sākt jaunā vietā. Bet nekas nelīdz. Jo ir tikai viens ceļš un veids, kas palīdz, un kā mēs varam dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu: tā ir pestīšanas realitāte Jēzu Kristū, viņa vietnieciskās nāves realitāte Dieva vārda piedošanas apsolījumā. Tajā ir skaidri postulēts: viņš ir ņēmis uz sevi mana grēka nastu, kas mani nospiež ellē un mūžīgajā pazudināšanā.

 

Tu jau esi glābts Kristū, nomazgāts tīrs un sagatavots lielajam mielastam Dieva valstībā. Protams, tu vari iet un krist atpakaļ, un kā cūka atkal vārtīties dubļos, no kuriem tu esi izvilkts: tā ir tava izvēle, bet, ja esi uztvēris šo vēsti un pieķēris tai, tad tava — Dieva bērna reakcija ir negāzties atpakaļ vecās dzīves un grēka dūksnājā, bet no šī brīža celties un sekot Jēzum, kalpot Viņam, kā esam uz to aicināti.

 

Tu grimsti dzeršanā, lai nedzirdētu savu sirdsapziņu? Pārtrauc to — dzirdi un paļaujies uz brīnišķīgo evaņģēliju, ko esi dzirdējis, un seko Jēzum. Tu mēģini pats attaisnot sevi, un meklē vainas visos citos, lai justos morāli labāks par visiem citiem un lai tā pats sevi nomazgātu tīru? Veltīgi. Tu mēģini nedomāt par neko un tikai strādāt un rauties melnās miesās: attopies un atceries to Dieva vārdu, ko esi dzirdējis, nāc un saņem viņa brīnišķīgās dāvanas par brīvu velti! Jo tikai tajās ir ticība un tajā ir glābiņš šeit laikā un mūžībā. Tu esi atbrīvots no visa tā, kas tevi pazudina nevis tāpēc, ka Tu esi mīlējis Dievu un viņa vēsti, bet tāpēc, ka Dievs mīl tevi un ir tevi atsvabinājis jaunai dzīvei. Un tā ir tā vēsts, kuru tu vari nest tālāk arī citiem, kuri tāpat varbūt mēģina apklusināt savu sirdsapziņu vai nomazgāt to pašu spēkiem. Tu vari stāstīt par to, ko esi dzirdējis evaņģēlijā — mēs jau esam atbrīvoti un glābti Jēzus Kristus dēļ, un tāpēc ir prieks ticēt un piederēt Jēzum. Āmen.
Ievietots 02.03.2010

Komentāri
0 Komentāri
Vārds:
E-pasts: (neobligāti)
Ievadi: VfwaS
Smaidiņš: smile wink wassat tongue laughing sad angry crying confused jee 185 186 187 188 189 190 191 192 

| Aizmirsti mani

Sprediķi, paziņojumi

Cilvēku karš un Dieva miers

Reminiscere
28.02.2010.

Kristus ciešanu laika evaņģēlijs, Ebr 9, 12-28 (Jēkapbils –Tume)

Ebr. 9:12-28

Ja padomājam, kas nes visliekākās ciešanas cilvēku dzīvē, tad, cilvēces vēstures mērogā skatoties, tas visdrīzāk ir karš. Karš vienmēr sākas nevis uzreiz ar asins izliešanu, bet ar cilvēku ambīcijām, bieži vien vadoņu vai viņiem tuvu darbinieku ambīcijām. Ja mēs palasām vēstures grāmatās par to, mēs redzam: asinis līst pēc tam; vispirms ir sazvērestības, intrigas, provokācijas un cilvēku iedomas, ka par to jau nekas nebūs. Bet neviens nevar vairs aptvert tās sekas, kas ir jāpiedzīvo pēc tam, kad karš cilvēku starpā ir sācies.

 

Kad Ādams un Ieva, pirmie cilvēki, sāka karu pret Dievu, arī viņi tūlīt pat nemetās iznīcinošā uzbrukumā. Viņi tikai vēlējās realizēt savas ambīcijas vai arī izdabūt sev savus labumus, priekšrocības un paši noteikt, kas ir labs un kas ir ļauns. Viņi gribēja pierādīt, ka var dzīvot bez Dieva jeb — spītējot Dieva prātam. Dievs bija brīdinājis viņus: ka ja viņi neklausīs Dieva prātam un sacelsies pret to, viņiem nāksies piedzīvot konsekvences: viņi mirdami mirs. Cilvēku atbilde bija (kopā ar viltīgo čūsku, kas ir velns): mēs nemirsim vis! Mūsu sacelšanās pret Dievu izdosies.

 

Ieva bija tā, kas izstiepa roku pēc aizliegtā augļa: „Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” Viņa daudz neko nedomāja, - auglis ir labs, tīkams, tas dara gudru, par to nekas nebūs, un kas par to, ka Dievs tā teica – viņas ausīs vēl skanēja čūskas balss. Viņa to noplūca no šiem augļiem un ēda. Liekas, ka nekas vēl nebija noticis, taču ar to sieva bija izraisījusi Dieva dusmas. Dievs redzēja to tai brīdī, no viņa skata neviens nevar aizbēgt, viņš redz, dzird un saprot visu. Viņš redz arī mūsu sirdīs un mūsu apslēptās domas viņam ir zināmas visas.

 

Pirmais lāsts, kas šī pārkāpuma jeb kara pieteikuma Dievam dēļ nāca pār Ievu, viņas vīru Ādamu un viņu abu pēcnācējiem (tātad pāri mums visiem), ir sāpes. Ievas dzīve paradīzē bija domāta brīnišķīga un svētlaimīga, bez rūpēm un nelaimēm. Bet tagad Dievs viņai atklāj: tu un Tavs vīrs cietīsit sāpes. Dievs sievai sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi." Un Ādamam Viņš teica: „Es jums biju sagatavojis tādu dzīvi savā tuvumā, ka tas darbs un tie uzdevumi, kas tev jāveic, būs tavs prieks un laime. Tagad tev būs jālej grūti sviedri, savu darbu darot”. „Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt”.

 

Visas Tavas grūtās dienas, sviedri un pūles, viss, ko tu arī sasniegsi un uzbūvēsi — viss sabruks, viss būs velti: tu atkal atgriezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. Tas nozīmē, ka cilvēkam tiek pasludināta nāve. Dievs gan cilvēku bija radījis mūžīgai dzīvei paradīzē, kur nav nāves, bet tagad — šīs sacelšanās rezultātā, nāve, miršana ienāks cilvēku dzīvē. Cilvēks apšaubīja Dieva vārdu nozīmi un domāja, ka var tos ignorēt, bet tagad cilvēkam resp. visiem cilvēkiem būs jāpiedzīvo, ko nozīmē tos neņemt vērā. Tas nozīmē mirt.

 

Sievietei Dievs pavēsta: es tevi biju radījis brīvībai – pilnīgi vienlīdzīgām un prieka pilnām attiecībām ar savu vīru, kurās nav spaida vai pakļautības. Tagad, pēc grēka krišanas, viņš valdīs pār tevi, būs tavs priekšnieks un noteicējs. Viņam tev būs jāpakļaujas: tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi. Viņš tevi sāpinās un tev būs smagi dzīvot viņam līdzās.

 

Lūk, kādas sekas šai cilvēku vieglprātīgajai sazvērestībai — kara uzsākšanai ar Dievu. Tā tas notiek bieži: cilvēki sāk vērsties cits pret citu, izraisa karu savu ambīciju dēļ. Viņi domā, ka nelaime un posts ies viņiem secen un ka Dieva draudīgie vārdi ir tukša skaņa... tomēr kāda tā ir alošanās! Jo Dieva atbilde cilvēku kara pieteikumam ir: jūs mirsiet. Kopš tā brīža visiem cilvēkiem ir jāpiedzīvo nāve. Nāve nav bioloģiska likumsakarība, taisni otrādi — tā ir nedabiska lieta. Nāve arī neskar cilvēkus tāpēc, ka cilvēki vēl nav iemācījušies uzveikt slimības un ietekmēt savus gēnus, lai tie nenoveco, bet gan tāpēc, ka nāvē izpaužas Dieva dusmas par grēku. Turklāt nāve vēl nav viss. Pēc tās sekos Dieva tiesa un cilvēkam būs jājūt briesmīgais Dieva dusmu smagums mūžīgi.

 

Tas ir Ādama un Ievas lāsts, kas gulstas uz mums visiem. Mēs gan varam teikt: tas nav godīgi, jo es nekad neesmu sacēlies pret Dievu, neesmu pieteicis karu Viņam. Kāpēc tad man ir jāmirst? Bet vai tā nav arī, kad cilvēki karo. Vienmēr lielākā daļa no cilvēkiem nemaz nav sākuši šo karu, nevēlās to, bet vienalga viņi ir tajā iesaistīti un viņi ir pakļauti tai vardarbībai un postam un viņiem ir jāmirst, kaut arī viņi nav gribējuši šo karu. Kādreiz ir tā, ka cilvēks nemaz nepaspēj nākt šajā pasaulē, bet viņam jau ir pasludināts nāves spriedums: teiksim, ja māte grūtniecības laikā lieto alkoholu, viņa sakropļo un nogalina savu bērnu vēl kad tas ir viņas miesās. Par ko tad viņam, vēl nedzimušajam tādas ciešanas?

 

Tik daudz gribētos teikt, lai iebilstu tam, lai attaisnotu pašiem sevi un citus cilvēkus, kas, kā mums šķiet, netaisni ir dzirdējuši un piedzīvojuši šo nāves spriedumu, taču viss ir velti, jo tas ir Dieva prāts, ko Viņš ir pasludinājis. Tās ir sekas šim karam pret Dievu un pirmo cilvēku pretestībai Dievam, kas tālāk tiek pārnestas uz visiem cilvēkiem.

 

Un šajā brīdī man ir jāpasludina jums pati lielākā, diženākā vēsts pasaulē: Dieva žēlastības evaņģēlijs. Kaut arī mēs esam pasludinājuši karu Dievam, un Viņš ir atbildējis uz to ar savu lāstu un sodu pār mums, un tomēr Dievs nav pateicis visu, nav pavisam noslēdzis mūsu priekšā durvis, kas ved mūs atpakaļ pie Viņa — paradīzē un dievbērnībā. Viņš grib mūs izglābt, Viņš to sola tajā pašā brīdī, kad atskan viņa bargā soda spriedums: jūs cietīsit sāpes, mocīsities un mirsiet — tajā pašā brīdī atskan: es jūs izraušu no velna, grēka un nāves varas. „Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Tajā pašā brīdī Dievs savas žēlastības pilnajā prātā apzīmogo pestīšanu. Viņš piesaka mums Jēzu Kristu, savu Dēlu, kas dzims no sievas un uzvarēs velnu un grēka varu: satriektā čūskas galva nozīmē uzvaru pār nāvi un ceļa atvēršanu cilvēkiem glābšanā, atpakaļ pie Dieva, Viņa valstībā, brīvībā un dzīvībā. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta”.

 

Mums varbūt ir grūti to aptvert: kā tad var nolādēt un vienlaicīgi glābt. Bet, kas nav aptverams cilvēka prātā, tas ir iespējams Dieva mīlestībā, kas ir mūžīga, tā nekad nebeidzas. Arī tad, kad cilvēki sacēlās pret Viņu, Viņš nekad nav pārtraucis viņus mīlēt. Dievs ir absolūti taisnīgs un svēts. Viņam bija jāsoda šie „kara pieteicēji”, Ādams un Ieva un visi cilvēki, kas celsies no viņiem, bet Viņš tos aizvien vēl mīl savā tēvišķajā un beznosacījumu mīlestībā, un gaida viņus, kā mēs lasām stāstā par pazudušo dēlu, nākam atpakaļ, lai celtu viņus godā, nevis lai moralizētu par viņu grēcīgo dzīvi.

 

Tātad par spīti visam, Dievs turpina mūs mīlēt un tāpēc reizē ar soda sprieduma pasludināšanu Viņš izstrādā un pasludina citu plānu — kā mūs glābt un arī šis spriedums nav izmaināms: Viņš sūta mums savu Dēlu, Glābēju, Kristu, kas uzņemsies uz sevi mums nolikto nāves sodu un samaksās par visiem šausmīgajiem cilvēku grēkiem, par viņu pretestību Dievam un viņu ļaunumu, par viņu savstarpējiem kariem un cietsirdību. Viņš pasludina: tas, kas tic Kristum, tas tiks izglābts. Tas ir negrozāmi. Jo Dievs nevar melot. Tāpat kā viņš nevarēja melot pats pret sevi un neuzlikt cilvēkam solīto sodu, tāpat viņš nevar melot par pestīšanu. Visiem, kas grēko, jāmirst. Un visi, kas tic Kristum, dzīvos, arī ja tie mirs.

 

Tāds var būt tikai Dievs, tikai viņš var savienot pretstatus, jo Viņam ir vara pār visu, kas ir redzams un neredzams. Viņš ir visu valdītājs. Viņš nolād grēku un vienlaicīgi Viņš to arī piedod. Un Kristus krusta nāvē Golgātā mēs redzam, kā šie divi pretstati: lāsts un piedošana, tiek savienoti. Kristum mirstot par visu cilvēku grēkiem un saņemot visu mūsu pelnīto sodu — mūžīgo nāvi, tiek piepildīts Dieva prāts, Viņa pestīšanas plāns: cilvēkiem ir grēku piedošana.

 

Dieva prāta piepildīšana ilgst mirklīgi, kaut arī bija jāpaiet ļoti ilgam laikam no Ādama un Ievas, pirms laiks bija piepildījies un Dievs varēja sūtīt Dēlu. Kas Dievam ir mirklis, tas cilvēkiem varbūt garas vēstures ceļš. Tajā Dievs palīdz cilvēkiem apjēgt savu plānu, sludinot par gaidāmo pestīšanu un grēku izpirkšanu caur dievišķo glābēju. Cilvēki gan ir slikti skolnieki šajās lietās. Praviešu sludināšanā ieklausās tikai daži un tikai retais to pieņem un sāk ticēt šim plānam. Lai cilvēki saprastu sava stāvokļa nopietnību un grēku piedošanas nepieciešamību, Dievam ir jāskaidro viņiem kā izklaidīgiem un mācīties negribīgiem bērniem: ne tikai sludinot ar vārdu, bet arī padarot mācāmo vielu par uzskatāmu un liekot to piedzīvot dzīvē, ļaujot viņiem iesaistīties notikumus un saprast, ko nozīmē būt šķirtiem no Dieva un ko nozīmē Viņa vārdu spēks. Dievs māca saviem nomaldījušamies bērniem; jūsu grēku piedošana nāks caur atpirkšanu ar asinīm, caur upurēšanu par grēku.

 

Visa cilvēku vēstures dramaturģija no Dieva puses raugoties, ir uzskatāms mācību līdzeklis cilvēkiem, lai viņi, šie sliktie skolnieki, reiz aptvertu, kas ar viņiem noticis — to, kas ir grēks un to, kādā ceļā ir iegūstama piedošana. Vecā Derība ir šīs vēsturiskās dramaturģijas hronika. Dievs atklājās saviem cilvēkiem un caur Mozu deva viņiem savu likumu un arī nozīmēja satikšanās kārtību un vietu ar saviem ļaudīm. „Derības telts un vēlāk Templis būs tā vieta, kur Es stāšos jūsu vidū un kur jūs Mani vari satikt. Es stājos jūsu vidū jūsu glābšanas dēļ.” Bet ienākt vissvētākajā vietā ir atļauts tikai augstajam priesterim, bet arī tikai vienreiz gadā un turklāt: vispirms upurējot par saviem un pēc tam par visas tautas grēkiem. Viņam ir visur jāslaka šo divu upurēto jēru asinis un jākvēpina vīraks, lai viss tītos dūmakā un tā, ka viņš nevarētu pat redzēt vissvētāko vietu ar Dieva paša klātbūtni. Tur augstais priesteris upurē par sevi un par tautas grēkiem.

 

Dievs ar to pavēsta: es akceptēšu upura asinis viņu pašu asiņu vietā, ar ko viņiem būtu jāmaksā par grēkiem. Tātad, bez asins izliešanas nebūs grēku piedošanas, bet es akceptēšu arī vietnieciskās asinis — tātad nevis jūsu pašu, bet tādas, kas tiek izlietas par jums, jūsu grēku piedošanai. Tādā veidā Dievs mācīja cilvēku, lika viņiem sagatavoties pestīšanai caur Jēzus Kristu. Visā Vecās Derības laikā plūda straumēm upurjēru asiņu, ar ko cilvēki apliecināja, ka viņi ir uztvēruši Dieva prātu.

 

Kad Jēzus nāca un uzsāka savu kalpošanu, Viņš uzņēmās uz sevis šo augstākās priesterības uzdevumu savā personā: būt par Upurjēru un par Augsto priesteri vienā personā. Ar Jēzu ir piepildīta un pabeigta šī upuru priesterība vienreiz par visām reizēm. Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs, Viņa personā ir pārstāvēti visi cilvēki un arī pats Dievs. Tāds bija Dieva plāns: Viņā Dievs un cilvēks atkal ir savesti kopā, un Viņš, uzņemdamies uz sevi pasaules grēku, vienlaicīgi bija arī upura jērs. Dieva plāns ir uzsliet tiltu Jēzū Kristū starp sevi un cilvēkiem, un arī gādāt, ka viss grēku smagums un posts, kas nospiež cilvēkus, tiktu nocelts no viņu pleciem un pārlikts uz Jēzu, Dieva jēru, kas izdzēš visus mūsu grēkus un pārkāpumus pie krusta staba, un arī ņem uz sevis mūsu bēdas, rūpes un nomāktību, atvieglina, atspirdzina mūs, kas ticam Viņam.

 

„Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu,
ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu”

 

Vissvētākā vieta (svētnīca) Templī reprezentē Dieva klātbūtni, tātad debesis. Jēzus, ieiedams tajā, tātad ir iegājis Debesīs kā upuri pienesdams sevis paša asinis (nevis āžu vai vēršu). Tā ir atšķirība: „Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam”. Tas, kas šajā brīdī ir noticis, ir brīnišķīgs darījums jeb apmaiņa: Viņš uzņēmās uz sevi mūsu vainas – mūsu tūkstošiem domu, vārdu un darbu, kuros mēs esam bijuši pret Dievu un tādā veidā pievienojušies tai pašai kara deklarācijai Dievam, ko izdarīja mūsu pirmsenči Ādams un Ieva un ar ko mēs esam pelnījuši Dieva dusmas un sodu šeit laikā un tur mūžībā. To visu no mums paņem mūsu pārstāvis, Jēzu Kristus, un no otras puses — Viņā mēs saņemam Viņa nevainību. Tā ir šī brīnišķā apmaiņa. Mēs atdodam visus mūsu grēkus Kristum, bet viņš atdod mums savu taisnību. Tas gan no vienas puses izklausās ļoti netaisnīgi: aptuveni tā: „Es dabonu visu tavu naudu, bet tu par to — pārņem visus manus kredītparādus”. Vai kāds cilvēks būtu ar mieru nonākt tādā lomā: atdod visus savus līdzekļus kādam un uzņemties visus viņa parādus? Tāds darījums mums liktos absurds, nejēdzība — kaut kas tāds, ko nevarētu sagaidīt nenoviena cilvēka. To varēja tikai Kristus, jo Viņš ir ne tikai cilvēks, bet arī patiess Dievs, Viņa pestīšanas plāna izpildītājs: mesija, dievišķais glābējs. Viņš atdeva visus savu bagātību mums: savu svētumu, savu vienību ar Tēvu, savu mūžīgo dzīvību un nogāja mūsu vietā uz elli. Tas ir dievišķs solis, tas ir Viņa pestīšanas plāns — tā ir Viņa dāvana, Viņa Dēls, mūsu Kungs un Glābējs – Jēzus Kristus.

 

Visu, kas jūs nospiež un moka dzīvē, jūs varat mest uz Viņu. Jūs esat aicināti uz to. Dieva dusmas, kas nāk pār tevi, grēcinieku, tu drīksti pārvirzīt uz Jēzu, uz šo dievišķo upurjēru un mūsu augsto priesteri. Tu vari tagad gulēt mierīgi, Dieva dusmas Tevi neskar, kaut arī tu esi gājis karā ar Dievu, ar tevi ir Dieva miers. Arī visas likstas, problēmas, neveiksmes, sakāves un kas cits var nākt pār tavu galvu — ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens — nekas nespēs izraut tevi no šīs Dieva mīlestības: ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

 

Jēzus ir uzvarējis grēku, velnu, elli, slimības, nāvi, neveiksmes, postu. Viņš ir Kungs pār to un mums Viņā, Viņa vietnieciskajā upurī ir tīra sirdsapziņa. Mēs varētu paši saviem spēkiem darīt, ko mēs gribam, lai pārstātu dzirdēt sirdsapziņu: mēģināt atvainoties visiem cilvēkiem, ko esam savā dzīvē satikuši un sāpinājuši, bet nekas nelīdzēs... Var mēģināt attaisnot pašam sevi, apsūdzot grēkos visus cilvēkus — bet arī tas nelīdz: vainas apziņa un sliktā sirdsapziņa neatstās. Daudzi mēģina vienkārši, atslēgties, aizmirsties: daži strādāt bez mitas, lai varētu iekrist nogurumā kā akā un lai tikai nebūtu jādomā un jānervozē par to, kas ar mani notiek un kā es stāšos Dieva priekšā; daži cenšas nogremdēt savu sirdsapziņu, apreibinoties ar alkoholu, daži cenšas bēgt paši no sevis, pārmainīt savu identitāti un sākt jaunā vietā. Bet nekas nelīdz. Jo ir tikai viens ceļš un veids, kas palīdz, un kā mēs varam dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu: tā ir pestīšanas realitāte Jēzu Kristū, viņa vietnieciskās nāves realitāte Dieva vārda piedošanas apsolījumā. Tajā ir skaidri postulēts: viņš ir ņēmis uz sevi mana grēka nastu, kas mani nospiež ellē un mūžīgajā pazudināšanā.

 

Tu jau esi glābts Kristū, nomazgāts tīrs un sagatavots lielajam mielastam Dieva valstībā. Protams, tu vari iet un krist atpakaļ, un kā cūka atkal vārtīties dubļos, no kuriem tu esi izvilkts: tā ir tava izvēle, bet, ja esi uztvēris šo vēsti un pieķēris tai, tad tava — Dieva bērna reakcija ir negāzties atpakaļ vecās dzīves un grēka dūksnājā, bet no šī brīža celties un sekot Jēzum, kalpot Viņam, kā esam uz to aicināti.

 

Tu grimsti dzeršanā, lai nedzirdētu savu sirdsapziņu? Pārtrauc to — dzirdi un paļaujies uz brīnišķīgo evaņģēliju, ko esi dzirdējis, un seko Jēzum. Tu mēģini pats attaisnot sevi, un meklē vainas visos citos, lai justos morāli labāks par visiem citiem un lai tā pats sevi nomazgātu tīru? Veltīgi. Tu mēģini nedomāt par neko un tikai strādāt un rauties melnās miesās: attopies un atceries to Dieva vārdu, ko esi dzirdējis, nāc un saņem viņa brīnišķīgās dāvanas par brīvu velti! Jo tikai tajās ir ticība un tajā ir glābiņš šeit laikā un mūžībā. Tu esi atbrīvots no visa tā, kas tevi pazudina nevis tāpēc, ka Tu esi mīlējis Dievu un viņa vēsti, bet tāpēc, ka Dievs mīl tevi un ir tevi atsvabinājis jaunai dzīvei. Un tā ir tā vēsts, kuru tu vari nest tālāk arī citiem, kuri tāpat varbūt mēģina apklusināt savu sirdsapziņu vai nomazgāt to pašu spēkiem. Tu vari stāstīt par to, ko esi dzirdējis evaņģēlijā — mēs jau esam atbrīvoti un glābti Jēzus Kristus dēļ, un tāpēc ir prieks ticēt un piederēt Jēzum. Āmen.
Ievietots 02.03.2010

Lasi sprediķus!

Šodienas lūgšana no M.Lutera

1. vēstule korintiešiem

Psalmi

Bībeles stunda
 ...Mācība
 ...Mācītājs
 ...Sadraudzības mācība

Kristīgie pasākumi
  Ziemassvētku zvaigzne

Stāsti bērniem:
  Kurš to teica?
  Seifs
  Kivi


Tumes koris,
koris "Vanema"

Fotogalerija Ziemassvētki Tumē 2008. gadā

Svētruna
1941. gada 14. jūnija Deportāciju piemiņas brīdī, iesvētot Piemiņas krusta zīmi Tumē

Svētruna
Karogs pār visiem karogiem
Tumē 2006. gada 1. septembrī

Foto
Kapu svētki Tumē
2006. gada 5. augustā

Foto
2006. gada Jāņi "Pilsētniekos"
Kopā ar Jelgavas Kristus draudzi

Fotogalerija Kristības Tumē
2006. gada Lieldienās

Fotogalerija Jeruzaleme 2006. gada ziemā
A.Dāboliņa foto un komentāri

Fotostāsts Fotoreportāža par Jeruzalemi Tumes kultūras namā

LELB identitātes mokas

Reformācija - lūzuma laiks pasaules vēsturē

Lūgsim kopā ar Luteru!

Krustvārdu mīklas:
  Soģi
  Mozus dzīves sākums
  Jordānas upes šķērsošana
  Jēzus pie krusta
  Jēzus dzīvs!


 ...Jautājumi un atbildes ¬
Par Mat.7:1

Netrūkst situāciju, kad Svētie Raksti mūs aicina tiesāt - ne ar savu prātu, bet lietojot Dieva vārdu, kas vēršas pret atklātu, bezkaunīgu grēku vai pret agresīviem maldu mācītājiem.




Draudzes adrese: Tumes kultūras nams
Jautā, sūti ierosinājumus un atsauksmes par mājas lapu:

e-pasts

tel. 31 93312
29342329
Webmaster
Oskars Laugalis