Sprediķi || Bībeles stunda || Psalmi || Esejas || || Reģ./piesl. ||Kristus miera draudze Lūgšana ... Dažādi
ELBL manifests

Citi raksti

Komentāri: 0
Mājup cauri nāvei

Jņ. 6:37-40

Veltas kundzes bērēs

37 Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu. 
38 Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis, 
39 bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā - pastarā dienā. 
40 Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.


Mācītāja uzdevums bērēs ir pasludināt bēru dievkalpojuma viesiem evaņģēliju par mūžīgās dzīvības cerību. Zārka un nāves priekšā it kā to nav viegli izdarīt. Un tomēr tieši šajā visskaudrākajā brīdī cilvēka dzīvē kristieši visskaidrāk saprot savas ticības svarīgāko jēgu: kristietim aiziešana no šīs pasaules ir piedzimšana, dzimšanas diena mūžībā. Mēs dzīvojam šajā pasaulē ar apziņu, ka mums no tās būs reiz jāaiziet. Laiku un brīdi zin tikai Tas Kungs. Taču mēs, mirstīgie cilvēki, jau šajā dzīvē dzīvojam nemirstību: īstenībā ne savu, bet Dieva mums doto dzīvi. Mēs esam kā dievi, jo mēs dzīvojam Dieva doto mūžīgo dzīvi, bet tikmēr Dievs mirst mūsu pelnīto nāvi. Mēs zinām, ka esam grēcīgi un ka esam tālu šajā pasaulē no Dieva, un tomēr - mēs esam ceļinieki, mums šeit nav paliekamas pilsētas, mēs dodamies uz nākamo. Uz apsolīto, mājup.

Nāve nav viss. Dievs ar savu vārdu atklāj cilvēkiem, ka pēc nāves sekos tiesa.  Tiem, kas noraida evaņģēliju, ir jāapzinās, ka viņi reiz stāsies Dieva bargajā tiesā. Dievs ienīst grēku un, kas ir grēkojis, tam ir jāmirst mūžīgu nāvi. Tie saņems sodu bez žēlošanas. Un briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā. Tomēr Dievs mums ir arī atklājis, ka Viņam patīk žēlastība un nevis tiesa: Kristum ticīgo negaida tiesa, jo no tās viņš ir izglābts, Kristus par viņu samaksājis. Netiesājiet un jūs nekad netapsit tiesāti! Tas ir: ticiet un, dzīvojot ticībā un mīlestībā - jūs nekad netapsit tiesāti. Kristīgajā ticībā ir šī cerība nāves priekšā - cerība par atpestīšanu no briesmīgas tiesas. Mēs jau tagad dzīvojam  atbrīvoti no tiesas zāles un šķīsti no grēkiem, šī cerība ir droša un uzticama. "Tāpēc turēsimies pie šīs cerības apliecināšanas nešaubīgi, jo uzticams ir tas, kas to ir apliecinājis. Un paskubināsim cits citu uz mīlestību un labiem darbiem".

Velta savā dzīvē cieši turējās pie šīs cerības apliecināšanas. Veltas kundzes dzīve pati bija evaņģēlijs, jo viņa burtiski dzīvoja no šīs cerības. Viņa turējās pie tās apliecināšanas tik cieši, ka savā trauslajā gaitā neslīdēja pa ziemas apledojošām taciņām un ledainām ietvēm, kurās viņa nāca mums pretī rīta mijkrēšļos, lai brauktu uz dievkalpojumu. Mēs bieži mēdzām kavēties, bet viņa allaž bija norunātajā vietā un laikā. Vēl pēdējā dievkalpojumu laikā, kad Velta bija jau pansionātā un slimības nespēks bija stipri iedragājis viņas atmiņu, viņa atguvās no neatcerēšanās, atmiņa atgriezās viņā, līdz ko pie viņas nāca Dievs ar savu kalpošanu, līdz ko atskanēja ierastie korāļi, lūgšanas un Dieva vārds, sakraments: varēja redzēt, ka tas burtiski atgriež Veltu dzīvē, atjauno viņā dzīvību. Kas tā ir bijusi par liecību mums visiem, mīļie brāļi un māsas!

Viņas praktiskā dzīve bija viens vienīgs pārbaudījumu lauks: meitas pāragrā nāve un vientulība pēc tās, slimības un operācijas viena aiz otras... No kurienes Velta vispār smēlās spēku dzīvot? Nekad neaizmirsīšu viņas stāstu par to, kā viņa vairākas reizes jau ir bijusi ceļā pie Tā Kunga, bet tomēr vēl atgriezusies atpakaļ šajā dzīvē. Viņa par šiem aizsaukšanas mirkļiem runāja ar prieku: Ak, kāds prieks un kādu laime būs tur, augšā, debesīs! Un viņa bija it kā noskumsi par to, ka atraisīšanās tomēr nav notikusi līdz galam. Man šajos brīžos nāca prātā apustulis Pāvils, kas filipiešiem teica: ak, kā es ilgojos atraisīties un būt kopā ar To Kungu, kas ir daudz, daudz labāk. Jo runa jau bija par miršanu, kurā Velta raudzījās nevis kā baismā tukšumā un nebūtībā, bet ar prieku: kā atraisīšanās brīdī un nonākšanā pie Tā Kunga savās īstajās mājās, pie Kristus, kas ir daudz, daudz labāk nekā būt šajā pasaulē. Velta ar šiem stāstiem bija kā Dieva eņģelis mums visiem, iedvesmojot mūs un stiprinot mūs uz ticību.

Šorīt, kad ģimenes svētbrīdī pieminējām mūžībā aizsaukto Veltu, kura jau mājo pie Tā Kunga, mana astoņgadīgā dēla acīs ieriesās asaras, jo arī viņš pazina Veltas kundzi. Bet tad viņš pacēla galvu un caur šīm asarām atplauka smaids: - man prieks par Veltas kundzi, jo viņai tagad ir labi! Arī tas ir šis ticības un cerības brīdis, ko Dievs mums dod: no agras bērnības līdz pat dzīves pēdējam brīdim, līdz vecumam. Un Dievs ir uzticīgs, Viņš savus apsolījumus nelauž.

Kā tikko Rakstu lasījumā dzirdējām, Jēzus Kristus saka: Es esmu no debesīm nācis, lai piepildītu Dieva gribu. Kāda tad ir Dieva griba ar mums? Dieva griba ir, lai mēs piedzimstam, iznākdami no mātes klēpja, un tad kā maziņi zīdainīši saņemtu no mātes krūts visu pārtikšanai nepieciešamo. Tā Dievs gādā, lai mēs ņemamies spēkā un pieaugam, lai tēvs mūs kā savus bērnus ņemtu pikpaunā un lai mēs visās lietās izjustu vecāku gādību par mums – maigumu, iepriecu par dāvanām, rotaļas, aizsardzību briesmās. Visu to mēs saņemam no vecāku mīlestības un visā tajā izpaužas Dieva griba ar mums.

 Bet kāda nav Dieva griba ar mums? Lai mēs no tā visa būtu šķirti caur bezdievību, caur grēku un caur kapa tumsu. Dieva griba nav, lai mēs kā apcietinātie, kā grēka un nāves gūstekņi maldītos svešos ceļos un būtu sveša kunga kalpi; lai mēs pēc iekšēja smaguma un nospiestības sarūgtināti savā dvēselē gaidītu kapa tumsu.

Veltas dzīve bija dzīve ticībā, un tagad - tā ir skatīšanā Dieva tuvumā. Savukārt ticība ir tāda lieta, kas nāk no ārienes. Neviens cilvēks pats no sevis nespēj būt ticīgs Kristum, vēl mazāk tad, kad viņš pats no sevis iedomājas, ka ir pēc dabas ļoti dievbijīgs. Ticība Kristum ir dāvana, kas katram tiek dota ar svēto Kristību. Tā ir kā puķe, kas ir ikdienas jākopj, bet ja to pamet novārtā, tās brīnumjaukie ziedi novīst. Tomēr vēl visu dzīvi ir laiks to no jauna apliet un tā atkal uzplauks – Dievs piešķir tādu žēlastību līdz pat pēdējam elpas vilcienam.

 Ja dzīve ir pagājusi, kopjot šo Dieva dāvāto puķi, tad miršana nav tik baiga. Tad tā īstenībā ir dzimšana mūžīgai dzīvei paradīzē kopā ar Dievu. Tāda ir Dieva griba mūsu dzīvēs. Viņš grib, lai mēs ietu ticības skolā un dzīvotu savu dzīvi kā notikumu, ko pavada Dieva vārds. Tā ir dzīve Dieva tuvumā. Aizvien tuvāk pie Dieva, tuvāk aizvien. Atpakaļ. Šajā atpakaļceļā mums ir jācīnās labā cīņā, jāpastāv grūtībās un izaicinājumos, bet pats galvenais – šim atpakaļceļam Dievs mums dod ceļa biedru – Viņš mums atklājas caur savu Dēlu, mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu. Tas ir Dieva vārds līdzās mums, kas mūs māca un sagatavo, skolo.

 Jēzus vārdi mūsu dzīvei un ceļam mājup cauri nāvei: "Jūsu sirdis lai neizbīstas un neiztrūkstas, mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es būtu jums teicis, ka aizeimu jums vietu sataisīt?" Mēs visi esam ceļā turp - mājup, mēs atgriežamies, savās īstajās mājās. Vēl tikai daži soļi cauri tumsai kā tumšai kāpņu telpai – un mēs esam klāt, gaišā, mājīgā, siltā istabā. Tēvs, māte, brāļi un māsas – mēs visi esam atkal kopā pie vakariņu galda. Miers un žēlastība no Dieva. Mēs esam Viņa ģimenes locekļi, jo Kristus par mums ir lūdzis savu Tēvu, lai Viņš visiem, kuri saņēmuši dāvanā ticību un tajā ir pastāvējuši, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis – Jēzu Kristu... Viņš ir pasaulē ir tapis atklāts Evaņģēlija vārda mācībā un mēs Viņu sastopam dievkalpojumā. Tur viņš mūs ikreizi saremontē, lai mēs ar savas dzīves ratiem veiksmīgi varētu nonākt galā. Kristus vārdu mācība ir tā, kas dāvā un uztur ticību. Bet tie, kas tur Dieva vārdus, tie dzīvo ticībā un tie pieder Dievam. Tie no nāves ir iegājuši dzīvībā. Pēc dienas skrējiena tie atgriezīsies zaudētajā kopībā ar Dievu, ticībā – mājupceļā no grūtas dzīves soļa. Kristū Jēzū. Āmen.
Ievietots 12.02.2010

Komentāri
0 Komentāri
Vārds:
E-pasts: (neobligāti)
Ievadi: cQsKh
Smaidiņš: smile wink wassat tongue laughing sad angry crying confused jee 185 186 187 188 189 190 191 192 

| Aizmirsti mani

Sprediķi, paziņojumi

Mājup cauri nāvei

Jņ. 6:37-40

Veltas kundzes bērēs

37 Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu. 
38 Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis, 
39 bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā - pastarā dienā. 
40 Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.


Mācītāja uzdevums bērēs ir pasludināt bēru dievkalpojuma viesiem evaņģēliju par mūžīgās dzīvības cerību. Zārka un nāves priekšā it kā to nav viegli izdarīt. Un tomēr tieši šajā visskaudrākajā brīdī cilvēka dzīvē kristieši visskaidrāk saprot savas ticības svarīgāko jēgu: kristietim aiziešana no šīs pasaules ir piedzimšana, dzimšanas diena mūžībā. Mēs dzīvojam šajā pasaulē ar apziņu, ka mums no tās būs reiz jāaiziet. Laiku un brīdi zin tikai Tas Kungs. Taču mēs, mirstīgie cilvēki, jau šajā dzīvē dzīvojam nemirstību: īstenībā ne savu, bet Dieva mums doto dzīvi. Mēs esam kā dievi, jo mēs dzīvojam Dieva doto mūžīgo dzīvi, bet tikmēr Dievs mirst mūsu pelnīto nāvi. Mēs zinām, ka esam grēcīgi un ka esam tālu šajā pasaulē no Dieva, un tomēr - mēs esam ceļinieki, mums šeit nav paliekamas pilsētas, mēs dodamies uz nākamo. Uz apsolīto, mājup.

Nāve nav viss. Dievs ar savu vārdu atklāj cilvēkiem, ka pēc nāves sekos tiesa.  Tiem, kas noraida evaņģēliju, ir jāapzinās, ka viņi reiz stāsies Dieva bargajā tiesā. Dievs ienīst grēku un, kas ir grēkojis, tam ir jāmirst mūžīgu nāvi. Tie saņems sodu bez žēlošanas. Un briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā. Tomēr Dievs mums ir arī atklājis, ka Viņam patīk žēlastība un nevis tiesa: Kristum ticīgo negaida tiesa, jo no tās viņš ir izglābts, Kristus par viņu samaksājis. Netiesājiet un jūs nekad netapsit tiesāti! Tas ir: ticiet un, dzīvojot ticībā un mīlestībā - jūs nekad netapsit tiesāti. Kristīgajā ticībā ir šī cerība nāves priekšā - cerība par atpestīšanu no briesmīgas tiesas. Mēs jau tagad dzīvojam  atbrīvoti no tiesas zāles un šķīsti no grēkiem, šī cerība ir droša un uzticama. "Tāpēc turēsimies pie šīs cerības apliecināšanas nešaubīgi, jo uzticams ir tas, kas to ir apliecinājis. Un paskubināsim cits citu uz mīlestību un labiem darbiem".

Velta savā dzīvē cieši turējās pie šīs cerības apliecināšanas. Veltas kundzes dzīve pati bija evaņģēlijs, jo viņa burtiski dzīvoja no šīs cerības. Viņa turējās pie tās apliecināšanas tik cieši, ka savā trauslajā gaitā neslīdēja pa ziemas apledojošām taciņām un ledainām ietvēm, kurās viņa nāca mums pretī rīta mijkrēšļos, lai brauktu uz dievkalpojumu. Mēs bieži mēdzām kavēties, bet viņa allaž bija norunātajā vietā un laikā. Vēl pēdējā dievkalpojumu laikā, kad Velta bija jau pansionātā un slimības nespēks bija stipri iedragājis viņas atmiņu, viņa atguvās no neatcerēšanās, atmiņa atgriezās viņā, līdz ko pie viņas nāca Dievs ar savu kalpošanu, līdz ko atskanēja ierastie korāļi, lūgšanas un Dieva vārds, sakraments: varēja redzēt, ka tas burtiski atgriež Veltu dzīvē, atjauno viņā dzīvību. Kas tā ir bijusi par liecību mums visiem, mīļie brāļi un māsas!

Viņas praktiskā dzīve bija viens vienīgs pārbaudījumu lauks: meitas pāragrā nāve un vientulība pēc tās, slimības un operācijas viena aiz otras... No kurienes Velta vispār smēlās spēku dzīvot? Nekad neaizmirsīšu viņas stāstu par to, kā viņa vairākas reizes jau ir bijusi ceļā pie Tā Kunga, bet tomēr vēl atgriezusies atpakaļ šajā dzīvē. Viņa par šiem aizsaukšanas mirkļiem runāja ar prieku: Ak, kāds prieks un kādu laime būs tur, augšā, debesīs! Un viņa bija it kā noskumsi par to, ka atraisīšanās tomēr nav notikusi līdz galam. Man šajos brīžos nāca prātā apustulis Pāvils, kas filipiešiem teica: ak, kā es ilgojos atraisīties un būt kopā ar To Kungu, kas ir daudz, daudz labāk. Jo runa jau bija par miršanu, kurā Velta raudzījās nevis kā baismā tukšumā un nebūtībā, bet ar prieku: kā atraisīšanās brīdī un nonākšanā pie Tā Kunga savās īstajās mājās, pie Kristus, kas ir daudz, daudz labāk nekā būt šajā pasaulē. Velta ar šiem stāstiem bija kā Dieva eņģelis mums visiem, iedvesmojot mūs un stiprinot mūs uz ticību.

Šorīt, kad ģimenes svētbrīdī pieminējām mūžībā aizsaukto Veltu, kura jau mājo pie Tā Kunga, mana astoņgadīgā dēla acīs ieriesās asaras, jo arī viņš pazina Veltas kundzi. Bet tad viņš pacēla galvu un caur šīm asarām atplauka smaids: - man prieks par Veltas kundzi, jo viņai tagad ir labi! Arī tas ir šis ticības un cerības brīdis, ko Dievs mums dod: no agras bērnības līdz pat dzīves pēdējam brīdim, līdz vecumam. Un Dievs ir uzticīgs, Viņš savus apsolījumus nelauž.

Kā tikko Rakstu lasījumā dzirdējām, Jēzus Kristus saka: Es esmu no debesīm nācis, lai piepildītu Dieva gribu. Kāda tad ir Dieva griba ar mums? Dieva griba ir, lai mēs piedzimstam, iznākdami no mātes klēpja, un tad kā maziņi zīdainīši saņemtu no mātes krūts visu pārtikšanai nepieciešamo. Tā Dievs gādā, lai mēs ņemamies spēkā un pieaugam, lai tēvs mūs kā savus bērnus ņemtu pikpaunā un lai mēs visās lietās izjustu vecāku gādību par mums – maigumu, iepriecu par dāvanām, rotaļas, aizsardzību briesmās. Visu to mēs saņemam no vecāku mīlestības un visā tajā izpaužas Dieva griba ar mums.

 Bet kāda nav Dieva griba ar mums? Lai mēs no tā visa būtu šķirti caur bezdievību, caur grēku un caur kapa tumsu. Dieva griba nav, lai mēs kā apcietinātie, kā grēka un nāves gūstekņi maldītos svešos ceļos un būtu sveša kunga kalpi; lai mēs pēc iekšēja smaguma un nospiestības sarūgtināti savā dvēselē gaidītu kapa tumsu.

Veltas dzīve bija dzīve ticībā, un tagad - tā ir skatīšanā Dieva tuvumā. Savukārt ticība ir tāda lieta, kas nāk no ārienes. Neviens cilvēks pats no sevis nespēj būt ticīgs Kristum, vēl mazāk tad, kad viņš pats no sevis iedomājas, ka ir pēc dabas ļoti dievbijīgs. Ticība Kristum ir dāvana, kas katram tiek dota ar svēto Kristību. Tā ir kā puķe, kas ir ikdienas jākopj, bet ja to pamet novārtā, tās brīnumjaukie ziedi novīst. Tomēr vēl visu dzīvi ir laiks to no jauna apliet un tā atkal uzplauks – Dievs piešķir tādu žēlastību līdz pat pēdējam elpas vilcienam.

 Ja dzīve ir pagājusi, kopjot šo Dieva dāvāto puķi, tad miršana nav tik baiga. Tad tā īstenībā ir dzimšana mūžīgai dzīvei paradīzē kopā ar Dievu. Tāda ir Dieva griba mūsu dzīvēs. Viņš grib, lai mēs ietu ticības skolā un dzīvotu savu dzīvi kā notikumu, ko pavada Dieva vārds. Tā ir dzīve Dieva tuvumā. Aizvien tuvāk pie Dieva, tuvāk aizvien. Atpakaļ. Šajā atpakaļceļā mums ir jācīnās labā cīņā, jāpastāv grūtībās un izaicinājumos, bet pats galvenais – šim atpakaļceļam Dievs mums dod ceļa biedru – Viņš mums atklājas caur savu Dēlu, mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu. Tas ir Dieva vārds līdzās mums, kas mūs māca un sagatavo, skolo.

 Jēzus vārdi mūsu dzīvei un ceļam mājup cauri nāvei: "Jūsu sirdis lai neizbīstas un neiztrūkstas, mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es būtu jums teicis, ka aizeimu jums vietu sataisīt?" Mēs visi esam ceļā turp - mājup, mēs atgriežamies, savās īstajās mājās. Vēl tikai daži soļi cauri tumsai kā tumšai kāpņu telpai – un mēs esam klāt, gaišā, mājīgā, siltā istabā. Tēvs, māte, brāļi un māsas – mēs visi esam atkal kopā pie vakariņu galda. Miers un žēlastība no Dieva. Mēs esam Viņa ģimenes locekļi, jo Kristus par mums ir lūdzis savu Tēvu, lai Viņš visiem, kuri saņēmuši dāvanā ticību un tajā ir pastāvējuši, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis – Jēzu Kristu... Viņš ir pasaulē ir tapis atklāts Evaņģēlija vārda mācībā un mēs Viņu sastopam dievkalpojumā. Tur viņš mūs ikreizi saremontē, lai mēs ar savas dzīves ratiem veiksmīgi varētu nonākt galā. Kristus vārdu mācība ir tā, kas dāvā un uztur ticību. Bet tie, kas tur Dieva vārdus, tie dzīvo ticībā un tie pieder Dievam. Tie no nāves ir iegājuši dzīvībā. Pēc dienas skrējiena tie atgriezīsies zaudētajā kopībā ar Dievu, ticībā – mājupceļā no grūtas dzīves soļa. Kristū Jēzū. Āmen.
Ievietots 12.02.2010

Lasi sprediķus!

Šodienas lūgšana no M.Lutera

1. vēstule korintiešiem

Psalmi

Bībeles stunda
 ...Mācība
 ...Mācītājs
 ...Sadraudzības mācība

Kristīgie pasākumi
  Ziemassvētku zvaigzne

Stāsti bērniem:
  Kurš to teica?
  Seifs
  Kivi


Tumes koris,
koris "Vanema"

Fotogalerija Ziemassvētki Tumē 2008. gadā

Svētruna
1941. gada 14. jūnija Deportāciju piemiņas brīdī, iesvētot Piemiņas krusta zīmi Tumē

Svētruna
Karogs pār visiem karogiem
Tumē 2006. gada 1. septembrī

Foto
Kapu svētki Tumē
2006. gada 5. augustā

Foto
2006. gada Jāņi "Pilsētniekos"
Kopā ar Jelgavas Kristus draudzi

Fotogalerija Kristības Tumē
2006. gada Lieldienās

Fotogalerija Jeruzaleme 2006. gada ziemā
A.Dāboliņa foto un komentāri

Fotostāsts Fotoreportāža par Jeruzalemi Tumes kultūras namā

LELB identitātes mokas

Reformācija - lūzuma laiks pasaules vēsturē

Lūgsim kopā ar Luteru!

Krustvārdu mīklas:
  Soģi
  Mozus dzīves sākums
  Jordānas upes šķērsošana
  Jēzus pie krusta
  Jēzus dzīvs!


 ...Jautājumi un atbildes ¬
Par Mat.7:1

Netrūkst situāciju, kad Svētie Raksti mūs aicina tiesāt - ne ar savu prātu, bet lietojot Dieva vārdu, kas vēršas pret atklātu, bezkaunīgu grēku vai pret agresīviem maldu mācītājiem.




Draudzes adrese: Tumes kultūras nams
Jautā, sūti ierosinājumus un atsauksmes par mājas lapu:

e-pasts

tel. 31 93312
29342329
Webmaster
Oskars Laugalis