LELB identitātes mokas
Aigars Dāboliņš

 

Pēdējā laikā lielu ažiotāžu sacēlusi Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītāja Jura Cālīša atstādināšana no kalpošanas amata, un publicitāte šim notikumam jau veltīta pietiekami liela. Tomēr dažādie šā fakta komentāri un ar tiem saistīto jautājumu nozīmīgums arī mani mudina izteikt savas pārdomas šajā sakarā.

Vispirms par ažiotāžu. Manī tā neizraisa izbrīnu. Tomēr, kad šo faktu komentē baznīcas iekšējo dzīvi pārzinoši cilvēki, bieži ir dzirdams sašutums: kāda gan nacionāla mēroga plašsaziņas līdzekļiem daļa par to, kas notiek vienā reliģiskajā organizācijā saskaņā ar tās iekšējiem noteikumiem (kanoniem)? Cilvēkos, kuriem citādi baznīca ir pilnīgi vienaldzīga, pēkšņi parādās dedzīga vēlme nosodīt notikumus tās iekšējā dzīvē. Kāpēc un vai vispār kritika no sekulārās sabiedrības puses ir vērā ņemama? Es gribētu palīdzēt kliedēt šo baznīcas cilvēku neizpratni, vēl jo vairāk tāpēc, ka pats esmu viens no viņiem.

Baznīcas politizēšanās un aktīvā iesaistīšanās valsts un sabiedrības lietās kādreiz noved arī pie bumeranga efekta. Tik tiešām — lielākā daļa sabiedrības locekļu stāv ļoti tālu no baznīcas un nesaprot norises tās iekšienē. Toties viņi redz baznīcas pārstāvjus aktīvi darbojamies ārpusē uz sabiedriski politiskās skatuves — kā viņi slēdz līgumus ar valsti, iesvēta politiskās partijas, no sabiedriskās domas izpētes firmām dzird par baznīcas augsto politisko reitingu... Vai šos jau visādi citādi dezorientētos sabiedrības locekļus var vainot, ka viņi uztver baznīcu kā līdzvērtīgu politisko aktieri un prasa no tās pārstāvjiem ievērot izturēšanās standartu, kas tiek attiecināts uz visiem? Te arī viešas skaidrība paradoksālajā situācijā, kad no baznīcas šķirtā valstī TV žurnāliste savā hard–talk tipa raidījumā, kurā parasti tiek aicinātas valsts pirmās amatpersonas, pēkšņi pratina vienu baznīcas vadītāju. Jo sabiedrībā nav skaidrības, kas tā baznīca tāda ir un kādas principā ir tās attiecības ar sabiedrību un valsti. Un tur pirmām kārtām ir vainojama baznīca pati, jo tā nav pratusi adekvāti izskaidrot savu lomu sabiedrībā.

Baznīcas vienīgais un vissvarīgākais ieguldījums sabiedrības dzīvē ir tās vēsts par cerību cilvēkam nāves priekšā. Un tieši šī esenciālā vēsts allaž ir tikusi atbīdīta sāņus vai pielāgota modernā laikmeta prasībām baznīcas funkcionāru varas spēļu dēļ. Lai varētu būt līdznoteicēja sabiedrības dzīvē, baznīca ir ielaidusies neskaitāmos kompromisos un tādējādi diskreditējusi savu tēlu. Vienvārdsakot, baznīcas un sabiedrības komunikācija ir pagalam neveiksmīga.

Nesenā ažiotāža, lai cik arī pretrunīgi viedokļi tajā uzplaiksnījuši, ir tam piemērs. LELB ir baznīca savas identitātes meklējumā. Tās galvenā pretruna šajā meklējumā ir vēlme nosēdēt uz diviem krēsliem. Un ne tikai savā ārējā darbībā, bet vispirms jau arī "baznīcas iekšējās lietās", proti, tā grib būt konservatīva un vienlaikus turpināt ganīties pa liberālo baznīcu ganībām. No vienas puses, LELB ir vēlme uzsvērt Bībeles autoritāti, taču, ja tā sāk traucēt jau minētajai ambīcijai spēlēt lielu lomu sabiedrībā un politikā, tad ar to var arī nerēķināties. Piemēram, Bībelē nav nepārprotamas norādes, kādai ir jābūt baznīcas pārvaldei — bīskapa vadītai un hierarhiskai vai koleģiālai un konfederatīvai, taču autokrātiskums tajā ir noraidīts nepārprotami (piemēram, Mk 10: 42—44). Tāpēc, pirms lepoties ar biblisku stāju un Bībeles autoritāti, vispirms tā konsekventi ir jāsaskaņo ar paša darbību un jāpārliecinās, vai pret to nevēršas pati Bībele.

Ko nu darīt? Ir grūti pateikt, jo situācija ir īpatnēja, un visprātīgāk būtu katram no tajā iesaistītajiem izskaidrot vispirms sev un tad arī citiem savu vietu.

No ārpus LELB esošo un ar luteriskās baznīcas kanoniem jeb iekšējās kārtības noteikumiem stingri saistīto luterāņu (jeb tā dēvēto konfesionālo) viedokļa LELB ir spērusi pirmo sakarīgo soli virzienā uz savas identitātes atrašanu.

Būtu tikai apsveicami, ja šis process turpinātos tādā pašā garā. Bet tad LELB kapitulam būtu konsekventi jāturpina un tādas pašas dilemmas — luteriskās baznīcas kanonu — priekšā jānostāda daudzie Jura Cālīša ietekmīgie domubiedri. Tas nozīmē faktiski visu LELB liberālo garīdznieku kontingentu. Tad LELB rīcība būtu patiesīga, un tā tiešām sāktu ievērot savas baznīcas kanonu jeb "iekšējas kārtības noteikumus", kā to dzirdēja apgalvojam šajā lietā. Skaidrs, ka tas nav viegli, bet tas nāktu pa labu visiem — gan tiem LELB luterāņiem, kuriem ir grūti panest LELB mokas ar identitāti, gan daudzajiem neluterāņiem, kuri tikai pārpratuma pēc atrodas šajā luteriskajā baznīcā, gan arī sabiedrībai. Jo patiesīgums un skaidrība baznīcas lietās ir labi un svētīgi. Tāda konsekventa teoloģiska darbība likumsakarīgi novestu LELB pie kopības saraušanas ar Pasaules Luterāņu federāciju (PLF). Šajā organizācijā lielākoties ietilpst baznīcas, kas neuzskata Bībeli un luteriskos kanonus par noteicošu kritēriju, un pēc PLF iekšējās kārtības noteikumiem mācītājs Cālītis neko nav pārkāpis. PLF ir liela, sabiedriski ietekmīga un mūsdienu garam atbilstoša baznīcu savienība. Patiesībā konservatīvajai LELB tajā nebūtu vietas.

Tieši tāpēc šīs mokas, bet, kā zināms, piedzimstot jeb iegūstot identitāti, bez mokām neiztiksi. Tie ir lieli izaicinājumi un grūti risinājumi, kuru priekšā stāv LELB, un konfesionālo luterāņu vārdā es no sirds novēlu sekmes arhibīskapam Jānim Vanagam un viņa vadītajai LELB šajā ceļā.

Publicēšanas datums "Dienā": Piektdiena, 2005. gada 2. decembris.