Bez Dieva ir bezdievība, posts un iznīcināšana un represijas, ar Dievu visas likstas un nelaimes, grūtības un smagums ir pārvarams


Dodies tālāk!
Bībeles stunda: 1. vēstules korintiešiem 14. nodaļa

Lutera lūgšanas Lūdz kopā ar Luteru!


Home

2007-06-14

Izrauties no vergu valsts brīvībā

Svētruna

1941. gada 14. jūnija Deportāciju piemiņas brīdī,
iesvētot Piemiņas krusta zīmi.

 

Mīļie tumenieki!

ŠodienPiemiņas krusta zīme Tumes represētajiem mēs esam kopā, lai ar Dieva vārdu pārdomātu šo mūsu tautas ciešanu stāsta garīgo jēgu un iesvētītu tajā arī šo piemiņas zīmi deportētajiem – mākslinieka veidoto krusta zīmi. Atceroties pagātni – notikumus šodien pirms 66 gadiem, mums ir svarīgi gūt orientāciju tagadnē. Tieši tāds ir pieminēšanas uzdevums. Iesvētot šo piemiņas zīmi, ir svarīgi vispirms to likt par zīmi sev un iesvētīt savu sirdi. Un zināt, ka krusts nav izmisuma, bet garīga spēka un uzvaras simbols: labā uzvaras pār ļauno, gaismas pār tumsu un dzīvības pār nāvi. No krusta nāk tieši šis Dieva spēks un vara — patiesība un žēlastība, kādu Viņš cilvēkiem atklāja Jēzū Kristū.

 

Kad lasīju daudzas izsūtīto stāstus no Tumes pagasta, sapratu, ka uz nāves nometnēm deportētie ir spējuši izdzīvot tieši pateicoties ticībai un tās spēkam. Kad cilvēkam tiek atņemts pilnīgi viss un viņš pats vājš un bezspēcīgs tiek iesviests izsūtījuma šausmās un pakļauts zvērīgam komunistiskajam teroram, tad vienīgais, kas paliek, ir ticība. Ticība ir konkrēta paļaušanās uz Dievu un tā nāk nevis no nezkurienes, bet no Dieva vārdu spēka, no Bībeles. Mūsu priekšgājējiem: gan tiem, kuri atgriezās no nāves nometnēm, gan tiem, kuri tajās atdeva savu garu Dievam, bija tāda Bībeles vārdos dibināta ticība. Un viņi tajā bija stipri. Tāds garīgs spēks ir vajadzīgas arī mums šodien. Tāpēc klausīsimies vispirms Dieva vārdos.

Lasījums no Apustuļu darbu grāmatas 17, 24-31:
24. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.

    25. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu;

    26. Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot,

    27. lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.

    28. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.

    29. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.

    30. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.

    31. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem."

 

Kāpēc mēs dzīvojam šajā zemē, bet ne citā? Kāpēc mēs esam cēlušies kā latvieši un sūtām savus bērnus latviešu skolās? Izrādās, ka tam visam ir liela jēga un nozīme, kā par to vēsta tikko lasītais teksts no Bībeles. Mūsu priekšgājēji to zināja. Tas piešķīra jēgu viņu dzīvēm un cerību arī grūtos un izšķirošos brīžos. To būtu labi neaizmirst arī mums.

 

1. Kas tad īsti notika šodien pirms 66 gadiem — šo notikumu politiskā jēga

 

Tajā laikā pilnā sparā norisinājās Otrais pasaules karš. Eiropā ar lielu spēku valdīja t.s. „stiprākās dūres” tiesības. Daudzas Eiropas zemes zaudēja pirms 20 gadiem dāvināto neatkarību. Polija hitleriskās Vācijas pārspēka priekšā krita vispirms. Sava daļa no laupījuma atleca arī staļiniskajai Krievijai. Divi lieli un nežēlīgi laupītāji jau bija sadalījuši Eiropu savā starpā – Hitlers un Staļins. Vieniem atleca Rietumi, otriem Austrumi. Baltijas valstis bija spiestas piekrist ielaist savā teritorijā Sarkanās Armijas bāzes – tā padomju lācis sāka laist nagus mūsu neatkarīgajā valstī, kuru tas bija pēc tam izdomājis aprīt. Starp citu, tāds pats liktenis bija sagatavots arī Somijai. Taču mazā Somija nepiekāpās un sarkanā Orda devās pret to kara gājienā 1939. gada ziemā. Viņi domāja sakaut Somiju tik pat efektīgi, kā Hitlers bija ticis galā ar Poliju. Taču viņi pievīlās: mazā Somija nesaļimst un tiem izdodas atsist krievu lāci. Vai tas bija tikai militārais spēks? Tāda nieka Somijai Sarkanarmijas priekšā faktiski nebija. Somiem spēku deva pārliecība un brīvības ideāli: stāvēt par savu zemi un būt par Rietumu kristīgās kultūras priekšposteni. Pēc asiņainām kaujām komunisti bija spiesti atkāpties no šīs varonīgās zemes. Tikmēr Hitlers turpināja maršēt pa Rietumeiropu. Īsā laikā viņam par laupījumu krita Dānija, Holande un arī Francija. Austrumu laupītājs Staļins bija satraucies par sava vācu kolēģa uzvarām. Ka tikai tas nepaķer arī viņam paredzēto kumosu! Tā tika pieteikts ultimāts Baltijas valstīm: nekavējoši ielaist savā zemē Sarkanās armijas daļas neierobežotā daudzumā. Tā notika mūsu zemes apkaunojošā okupācija 1940. gada 17. jūnijā.  Līdz ar to Rīgā ieradās arī komisārs Višinskis. Viņš bija rūdīts padomju vergu valsts „arhitekts” un politiskā farsa rīkotājs. Nelaimīgi un pa daļai manipulētu ļaužu grupiņas sāka mērkaķoties Rīgas ielās – demonstrācijās nesdami Staļina plakātus un prasīdami Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Okupantu rokās bija visi informācijas līdzekļi, kuri sāka ziņot par „tautas ienaidnieku” klātbūtni Latvijā. Cilvēki, protams, bija dzirdējuši par nežēlīgajām cilvēku medībām Austrumu kaimiņvalstī un Rīgā izplatījās tumšas bailes no šīs mežonīgās izrēķināšanās scenārija atkārtošanās arī pie mums.

 

Padomju Krievijā jau no pašiem tās sākumiem pastāvēja vergu nometnes, uz kurām tika deportēti miljoniem režīmam neērtu cilvēku. Viņi tur badā un pārcilvēcīgi smagos apstākļos cirta mežus, būvēja dzelzceļus, raka kanālus un tā izbūvēja ļaunuma impērijas militāro potenciālu. „Tautu tēvs, skolotājs un vadonis” kala vēl lielākus plānus, lai viņu tā sāktu dēvēt arī Latvijā, līdz šim brīvā zemē. Visiem tiem, kuri potenciāli varētu stāvēt pretī šim kultam, bija sagatavoti lopu vagoni pārcelšanai uz Sibīrijas nāves nometnēm. Tā bija ne mazāk brutāla un industrializēta cilvēku iznīcināšana, kādu Hitlera režīms īstenoja pret Eiropas ebrejiem. Genocīds ne tikai pret konkrētu tautu, bet pret visiem, kuri, iespējams, varētu nepakļauties „tautu tēva” godināšanai.

 

2. Garīguma nožņaugšana sevī – deportāciju garīgā jēga

Staļiniskās valsts jūgs – šīs vergu valsts važas pēc 50 gadiem pēc Dieva žēlastības tika nokratītas. Tagad politiski mēs esam tikuši brīvībā. Taču īstas brīvības sajūtas, ja godīgi, tad nemaz nav. Kāpēc? Tāpēc, ka garīgi mēs neesam vēl izgājuši no tās verdzības, kādā mūs iespieda boļševisms. Un vai pie tā ir vainojami tikai citi – svešs ārējs režīms, vai varbūt arī mēs paši labprātīgi un no brīva prāta kļuvām par vergiem un paliekam vergi. Skan absurdi, bet tomēr — ir vērts par to padomāt, jo šīs nelietības un mežonīgās cilvēku medības mūsu zemē toreiz tika paveiktas daudzējādā ziņā pašu rokām. To zina aizvien retāki izsūtīšanu aculiecinieki un upuri, kā arī tas izriet no vēstures liecībām: kaimiņu nodeva kaimiņš, „budžu, kaitnieku un tautas ienaidnieku sarakstus” sastādīja vietējie speciālisti.  

 

Mums allaž ir paticis mūsu traģēdijā vainot ārēju represīvu režīmu – tā dēļ mēs nonācām tādā nožēlojamā stāvoklī, no kura nespējam atjēgties vēl tagad. Taču garīgā nozīmē pie vainas te ir arī savdabīga iekšējā represija – garīguma nožņaugšana sevī. Komunistiskais režīms bija agresīvi bezdievīgs. Tieši ticība Kristum visvairāk traucēja boļševikiem. Jo tā māca pazīt patiesību un brīvību... un tieši tas ir visniknākais ienaidnieks vergu valstij. Taču cik dīvaini! — daudziem šis režīms un tā klajā bezdievība tīri labi gāja pie sirds. Un vai atbalsis no šī režīma sumināšanas mēs nedzirdam šobrīd, mūsdienu sociālekonomiskās krīzes apstākļos?  Cik ātri tika apspiestas baznīcas toreiz! Kāpēc tas notika? Draudzes pagastos un pilsētās tika likvidētas ar ieganstu: jo tajās vairs nebija cilvēku. Kur tie palika? Baidījās no tām pašām deportācijām un tāpēc nenāca. Bet ciemus un pilsētas, kurās ir stipras draudzes, garīgā vienotība, nav iespējams uzvarēt. Tos var militāri okupēt, taču ne uzvarēt. Kāds slavens karavadonis reiz ir teicis: ar durkli var iekarot, bet uz durkļa nevar nosēdēt. Ja okupantiem nav vietējo līdzskrējēju, tad nekādu svešu varu ilgstoši realizēt nav iespējams. Cilvēkiem var būt bailes, taču kur ir mīlestība uz patiesību, tur nav baiļu. Cilvēki nebaidās apliecināt savu ticību arī draudu priekšā un tādiem neviens neko nespēj padarīt. Un tieši šīs mīlestības un patiesības mūsu zemē allaž ir trūcis, un tieši tāpēc mēs dzīvojam tādā garīgo deportāciju kontekstā.

 

3. Atbrīvošanās: vēl aizvien aktuāla mūsu tautai

 

Mēs šodien dzīvojam nevis kā brīvi cilvēki, bet nespēcīgi, nomākti. Bez smaida, bez prieka... jo esam bez Dieva šajā pasaulē. Bezcerība un bezcerības gremdēšana šņabī – tādas ainas dominē mūsu novados. Prom skatīšanās, pūles aizmirst, neredzēt – ka tik kaut kā... Kas notiek ar mūsu jauno paaudzi, kas uzaug šajā gaisotnē – seklumā un mantu kultā, bez ticības ideāliem. Ko iesākt? Kur smelt spēkus pārlauzt šo garīgās verdzības jūgu, šīs aizvien vēl ilgstošās deportācijas? Bet raugieties pēc palīdzības nevis katrs pats uz sevi, arī ne uz līderiem un politiķiem, bet uz to, uz ko ticībā ir raudzījušies mūsu kristīgie priekšteči un atraduši spēku dzīvot – spēku atjaunotnei un cerību jēgpilnai dzīvei. Tas ir Jēzus Kristus. Viņš arvien ir tas pats – vakar, šodien un mūžīgi. Viņa dievišķais spēks ir rodams Viņa vārdos — tajos ir izraušanās spars no verdzības un atgriešanās no deportācijām. Viņš ir tas ceļš, patiesība un dzīvība, un neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Viņu. Viņš aicina: nāciet visi pie manis, kas esat noskumuši un apgrūtināti, Es jūs gribu atvieglināt. Es jums došu dzert ūdeni, kas verd mūžīgai dzīvībai. Palieciet jeb ieķerieties manos vārdos un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus. Kas ir šī patiesība. Tā, ka esam bijuši tālu no Dieva, bet Viņš ir nācis mūsu tuvumā un grib mūs pieņemt žēlastībā atpakaļ. Bez Dieva ir bezdievība, posts un iznīcināšana un represijas, ar Dievu visas likstas un nelaimes, grūtības un smagums ir pārvarams. Viņš nav tālu nevienam no jums, jo arī jūs esat Viņa cilts, Viņa bērni, kurus Viņš gaida atgriežamies, kuriem ir atklāta dzīves jēga, sagatavots patvērums un mierinājums.

 

Mūsu atbildība to deportēto un Sibīriju izgājušo vai lielākoties — tur saļimušo priekšā ir iziet no savas iekšējās verdzības brīvībā. Būt brīviem pašiem un ļaut uzaugt brīvībā mūsu bērniem. Kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība! Bet Dieva Gars top bagātīgi izliets Viņa bērnu draudzē. Mēs nebūsim nekad pa īstam brīvi, ja atraidīsim to vai pametīsim novārtā mūsu garīgo dzīvi un noniecināsim tās garīgo atbrīvošanas piedāvājumu no paša Dieva. Ar šiem Dieva vārdiem mēs gribam iesvētīt šo piemiņas zīmi, bet vispirms savu sirdi Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. Āmen.

 

Aigars Dāboliņš, Kristus miera konfesionālo luterāņu draudzes mācītājs

 

Dievkalpojumi katru svētdienu, plkst. 11.00 Tumes kultūras namā

Lasi sprediķus!