Baznīca ir ticības, cerības un mīlestības kopība, patvēruma vieta viscaur cietsirdīgajā pasaulē


Dodies tālāk!
Bībeles stunda: Priekšvārds praviešu grāmatām

Lutera lūgšanas Lūdz kopā ar Luteru!

Reformācijas dienā

2005. gada 31. oktobrī

KLB - KMD Tukums

 

Reformācija - lūzuma laiks pasaules vēsturē

  Publicēts laikrakstā "Neatkarīgās Tukuma ziņas" 2005. gada 27. oktobrī

Reformācija ir vēstures krustceles, nozīmīgs pavērsiens visas cilvēces mērogā – par to vēsturnieku starpā domstarpību nav. Tomēr, kādēļ pastāv tāds uzskats par šo pirms 487 gadiem aizsākto notikumu? Reformācija, starp citu, iesākās kā pavisam privāta lieta: kāda mūka un vienlaicīgi arī universitātes profesora izmisīga iekšēja cīņa par ticības patiesību. Mārtiņš Luters Reformācijas sākumā rakstīja: “No patiesības apliecināšanas mēs nedrīkstam atstāties, arī ja vairums vai pat visi nostātos pret mums. Jo ne tikai mūsu laikos ir tā, ka lielais pasaules vairums ar visiem tās varenajiem maldās un ir nostājušies netaisnības pusē. Bet dzīvs ir Dievs, pie kura mums arī jāvēršas pēc taisnības”. Tādas iekšējās pārdomas un noskaņas arī šķiet pazīstamas daudziem, vai ne? Jā, tieši tādēļ Mārtiņa Lutera paustie uzskati ātri ieguva tik plašu atbalstu. Viņš daudz rakstīja, un viņa darbi izplatījās ar lielu ātrumu un aizrāva cilvēku sirdis.

Kas tad bija Reformācijas galvenā ideja, kas virzīja vēsturi pretim šīm krustcelēm? Netrūkst tādu pētnieku, kuri uzskata, ka pasaules vēsturi virza lielās personības – reliģiskie un politiskie līderi. Tādi kā Aleksandrs Lielais, Kristus, Luters, Napoleons un citi. Viņi arī sagatavojot un īstenojot pārejas no viena vēstures posma uz nākošo. Un Reformācija viņuprāt bija Lutera darbības nopelns. Citi vēsturnieki atkal uzskata, ka Reformāciju izraisīja tas, ka viduslaiku sociāli ekonomisko attiecību vietā bija jāstājas jaunām attiecībām. Tāds uzskats ir materiālistisks skatījums uz vēsturisko procesu, un nenoliedzami ievērojama daļa cilvēku tā skaidro pasauli un vēsturi. Taču ir vēl arī cits vēstures izpratnes veids, proti, ka to virza un nosaka Dievs. Viņš ir Kungs pār visu vēsturi – pār to, kas bija, kas ir, un kas nāk. Tādā ticības skatījumā nav grūti paskaidrot, kas ir galvenā Reformācijas ideja un kādēļ tā notika.   

Reformācija ir kristīgās baznīcas atjaunotne

Visa Rietumu kultūras vēsture ir gājusi cieši roku rokā ar kristīgo baznīcu. To pat nav nepieciešams īpaši pierādīt – tas ir kā uz delnas ne tikai kultūras, zinātnes, literatūras vai mākslas laukā, bet vispirms pašā laika atskaitē. Mūsu ēru mēs mēram kopš Kristus dzimšanas. Tomēr daudziem tāda ievirze – tik cieši saistīt vēsturi ar baznīcu, var likties pārspīlēta reliģisko funkcionāru iedoma. Un tāpēc arī šāda pieeja rādās esam aizdomīga un neuzticama.

Padomāsim, ar ko tad vispār mūsdienās vidusmēra izglītotam cilvēkam saistās vārds “baznīca”? Daudzi gan nenoraida ticību, bet nevar pieņemt baznīcu. Tā viņiem šķiet politiskās spēles pārņemta – tāda garīgās varas piesavināšana, kas ar īpaši smalkiem pavedieniem cenšas valdīt pār cilvēku prātiem. Tur ir institūcijas, amatu hierarhijas un ambīcijas uz nemaldīgumu. Un tāpēc baznīca šķiet neīsta. Jo tā ir vieta, kura sapulcētie ātri iemanto pārākuma apziņu, uzskatot sevi par labākiem, tikumiskākiem un izredzētākiem... Vieta, kur tālu no dzīves īstenības tiek moralizēts par to, kā jābūt... Šiem viedokļiem ir pamats – tieši to pauž Reformācija! Baznīca tiešām ir tikusi un vēl jo projām tiek padarīta par neīstu. Tieši tāds bija Lutera un Reformācijas vadmotīvs: tā vērsās pret varas un cilvēku ambīciju rezultātā sakropļoto baznīcas tēlu un centās apliecināt patieso, paša Dieva doto izpratni par baznīcu: tā ir ticības, cerības un mīlestības kopība, patvēruma vieta viscaur cietsirdīgajā pasaulē.

Lasi sprediķus!