Ziemassvētku zvaigzne

Sena Ziemassvētku poēma
Atdzejojis
Oskars Laugalis

 

Bij Ziemassvētki, vakars nāca,

Pārslas krita, zemē griezdamies.

Un bērniņš mātes klēpī kāpa

Lūdza māmiņai pie vaiga glauzdamies:

 

„Kāpēc, māmiņ, zvaigzne šī mirdz

Tik spoža, skaidra egles galotnē,

To redzot, stiprāk pukst man sirds.

Pastāsti to man, jel neklusē.”

 

Jautājums šis katru gadu

Uzdots viņai tika,

Bet allaž stāstot stāstu šo,

Kā jauns tas viņai šķita.

 

„Pirms daudziem gadiem Palestīnā

Skaidrā, tumšā naktī

Iemirdzējās zvaigzne spoža,

Iepriekš neredzēta.

 

Brīnījās ļaudis par gaismu šo

-    Vai Dievs kādu zīmi mums dod?

Ka, rādot šo spozmi brīnišķo,

Viņš ver savu devīgo roku?

 

Gani bij’ kalnā un nomodā

Pie avīm piekalnē gulošām,

Kad debess visa piepeši

Bij’ spožas gaismas pielieta.

 

Tiem bailes lielas uznāca

Par to, kas tālāk notika,

Jo pēkšņi gaismas spīdumā

Tie greznu būtni ierauga.

 

Eņģels teica: „Nebaidieties,

Miera vēsti nesu šādu –

Šodien Glābējs dzimis jums –

Kristus – Tas Kungs.”

 

Un atstāja tie savas avis,

Priekā sirdīm starojot.

„Iesim, atradīsim Kungu” –

Tie sprieda, zvaigznei sekojot.

 

Bet citā pasaul’s malā

Bij’ gudri vīri trīs.

Tie arī zvaigznē lūkojās –

Tiem nebij’ brīnums šis.

 

Šī zīme bij’ sen paredzēta,

Kas tagad ir jau klāt –

Liels Valdnieks nāks šai pasaulē,

Nāks ļaudis mierināt.

 

Tie ņēma savas dāvanas,

Lai vestu, dotu Ķēniņam:

Zeltu, vīraku un mirres –

Trīs lietas zīmīgas.

 

Zelts kā ķēniņam ir dots,

Vīraks dots kā priesterim,

„Mirres vajadzīgas būs,

Tad, kad Viņu glabāsim.”

 

Tie sēdās kamieļos un gāja

Grezni tērpti mantijās.

Arī gani lēni slāja

Caur nakti dzīvās sarunās.

 

Zvaigzne gāja tiem pa priekšu

Apstājoties Bētlemē.

Piepildīta viņiem šķita

Spožās zvaigznes nozīme.

 

Pilsētas ieliņās meklēja gājēji

Ķēniņa pili greznu.

Jo pasaules valdniekam taču

Ir jābūt cienīgam un cēlam.

 

Zvaigzne laidās zemāk vēl

Līdz ēkai – prastai, zemai.

Tur lopi rāmi atpūtās

Vēl uzēda pa šķipsnai.

 

„Kur ir tas Ķēniņš, kam bij’ jānāk?”

Jautāja tad ceļinieki.

Tiem pretim lielām acīm vērās

Govis, jēri, ēzelīši.

 

Kāds steidzās pretim, Jāzeps vārdā,

Pēc sejas norūpējies, drūms.

Sak: „Citur mājvietas vairs neesot

Ir jādalās ar lopiem mums.

 

Šī būtne – labā, mīļā, jaukā

Ir mana sieva Marija.

No Nācaretes nākam mēs,

Mums Bērniņš šonakt piedzima.”

 

Rāda viņš uz silīti,

Kur siena pēlī ievīstīts

Guļ gaišu staru apmirdzēts

Pats Jēzus bērniņš svēts.

 

Kā gani, tā ar gudrie vīri

Zin’, ka tas ir Kristus – Kungs.

Tie nokrīt ceļos Viņa priekšā,

Tam velta savas lūgšanas.

 

Virs būdas jumta debess tālē

Vēl neredzētā sajūsmā

Dzied turpat viss Debess pulks:

„Gods ir Dievam augstībā!”

 

Par Jēzus bērnu stāstām mēs

Ik gadu, svinīgi un lēni,

Lai Dieva miers tad svēta mūs,

Kas esam Viņa mīļie bērni.

 

Tad spožu zvaigzni ņemam mēs

Un liekam egles galotnē.

Jo Dieva apsolījums skan:

„Dēls dots jums – kā tev, tā man.”