Viņa sprediķošanas stils ir ļoti pamatīgs, kas papildināts ar daudzām Bībeles atsaucēm un citātiem, pat arī no jezuītu darbiem.
Lasi H.Samsona sprediķi Jāņa Kristītāja dienā!

 

 

Uģis Sildegs

Dažādais Samsons

(Priekšlasījums nolasīts KLB draudžu dienās –
2003. gada jūlijā)

 

"Mani drebina drebuļi un trīcina trīcekļi, mani šausmina šausmas, mana sirds gurst un kājas atsakās klausīt, mana mēle kalst un acis asaro." Šie vārdi, protams, ir no labi zināmās un populārās latviešu filmas „Vella kalpi". Diemžēl lielākai daļai Hermaņa Samsona vārds ir pazīstams tikai no šīs filmas.

Gatavojoties runāt par šo spilgto personību, es ar sevišķu interesi noskatījos šo filmu un man nācās secināt, reizē arī sevi apbēdināt, ka šī filma ir tik tālu no patiesās vēstures, ka labāk būtu aizmirst visu to, kas redzēts filmā, un par vēsturi neko no tās nemācīties. Hermanis Samsons, kuru pārliecinoši tēlo K. Sebris, ir tik briesmīgi izkariķēts – kā Rīgas nodevējs, intrigants, negodīgs, liekulīgs cilvēks, kuram ir ārlaulības bērns no katoļu klostera priores, kurš turklāt vēl ir velna kalps. Patiesībā, tā ir ļauna un atbaidoša Hermaņa Samsona karikatūra. 
 
Ko mēs īsti zinām par šo cilvēku?


Viņš ir dzimis Rīgā. Studējis Rostokas un Vitenbergas universitātē, kur nopelnījis ļoti daudzsološa akadēmiska luterāņu teologa un sprediķotāja slavu; vēlāk arī uzskatīts par vienu no prominentākajiem šā reģiona teologiem. Viņš bija spilgts luteriskās ortodoksijas pārstāvis, kas iesaistījies asās polemiskās diskusijās pret jezuītiem, pagānismu, kā arī kalvinismu. Jezuīti viņi nodēvēja par Rīgas antikristu, turpretī luterāņi – Bībeles labās pazīšanas un retora talanta dēļ – par Bībeles Hēraklu. 
Hermanis Samsons bijis Rīgas Domskolas inspektors, Doma un Pētera baznīcas mācītājs, 1622. gadā kļuvis par Vidzemes superintendentu, proti – arhibīskapu. 1630. gadā viņš kļūst par jaundibinātās Rīgas ģimnāzijas pirmo rektoru un skolotāju. Ir zināms, ka Samsons bijis ļoti labs pedagogs, kas vērojams arī viņa sprediķos. 
Vēl, protams, visos enciklopēdiskajos apkopojumos tiek uzsvērta viņa saistība ar raganu prāvām, un viņš ir pazīstams kā raganu sodīšanu teorētiskais pamatotājs.
 
Vēsturiskais fons


Jāievēro, ka Hermanis Samsons ir darbojies laikposmā, kad gandrīz pusgadsimta poļu valdīšanas laikā bija notikusi pretreformācija un tika iesūtīti jezuītu pulki, lai aizslaucītu prom reformācijas ietekmi un cilvēkus no jauna pievērstu Romas baznīcai. Jezuīti – tā bija viena no Samsona lielajām cīņām! 
Jezuīti šķietami bija darbojušies ar lieliem panākumiem un diezgan veiksmīgi pārvilinājuši daudzus latviešus savā pusē ar dažādām ārišķīgām un svētulīgām lietām, piemēram, ar publisku kāju mazgāšanu nabagiem, dziedināšanu, visādu sadzīvisku mantu svētīšanu, svētītu ūdeni, vīraku, relikvijām, krāšņiem dievkalpojumiem, speciālām 40 stundu lūgšanām, eksorcismu (garu izdzīšanu), dažādām procesijām, dramatiskiem uzvedumiem, rožu kroni utt. Daudzus vienkāršus cilvēkus tās droši vien varēja ieintriģēt. 
No otras puses, raksta baznīcas vēsturnieks Ludvigs Adamovičs (Raksti par baznīcas vēsturi, 1978), šie panākumi esot bijuši virspusēji. To rāda arī pašu katoļu tā laika atskaites, kur baznīcu vizitators Teknons (1613) konstatē, ka "visa latviešu tauta ir nodevusies elku kalpošanai" un ka "pa visu Vidzemi var atrast līdzīgas lietas", bet īpaši spēcīgi vecie kulti saglabājušies Latgalē, Rēzeknes un Ludzas apvidū. 
Savukārt P. Einhorns zina vēstīt, ka latviešu zemnieki vazājuši jezuītus aiz deguna, zobojušies par viņu ticību un tikai dažādu aprēķinu dēļ turējušies pie katoļiem (bijušas daudzas svētku dienas, baznīcas prasības viegli izpildāmas, visādas priekšrocības utt.).
 
"Viena gruntīga vācu pilsēta"


Samsons dedzīgi apkaroja jezuītus, kas bija ļoti aktīvi savās darbībās Rīgā un provincē. Viņi esot apstaigājuši zemi no mājas uz māju un īpašu vērību pievērsuši "nevāciem", jo kā liecina viņu teksti – "vācieši cieši turas pie hairesijas, proti – luterisma", it īpaši Rīgā iedzīvotāji likās ļoti "samaitāti un ietīti maldu tumsā" un pati pilsēta "tā nogrimusi hairesijā, ka maz var no tās gaidīt augļus." Kā "Vella kalpos" saka birģermeistars Eks: "Rīga ir viena gruntīga vācu pilsēta. Un tā tam būs būt!" Tikai apmēram viena trešdaļa Rīgas bija nevācu. 
Hermanis Samsons savā darbībā ļoti asi ir vērsies un sprediķojis pret jezuītiem, kuri pat sūdzējušies karalim, taču karalis Samsonu aizstāvējis. Tad nāca jauni laiki ar Zviedrijas karali, slaveno Gustavu Ādolfu – lielo luterisma aizstāvi un karavadoni. Viņš bija cieši pārliecināts luteriskās ticības aizstāvis. Līdz ar Gustava Ādolfa zviedru laikiem 1621. gadā nāca rīkojums „par jezuītu un visu citu pāvestiešu izvākšanos no Vidzemes." Līdz ar to izbeidzās pretreformācijas  kustība Vidzemē.
Hermanim Samsonam šāds pavērsiens bija ļoti pa prātam. Vispār jaunā zviedru valdīšana radīja ļoti labvēlīgus apstākļus viņa darbībai. Sākotnēji viņam pat izveidojās cieša saistība ar karalisko troni, un tas notika lielā mērā pateicoties tam, ka viņš bija studējis Vitenbergā kopā ar Aleksu Uksenšērnu, kas bija iecelts par Gustava Ādolfa kancleru. Ir ziņas, ka Samsons ir bijis arī viesis pie karaļa un ticis aicināts sacīt apsveikšanas sprediķi. Viņa skaidrā luteriskā mācība un aktīvā darbība tikusi novērtēta un viņš izpelnījies lielu karalisko atzinību. 
Karaliene Kristīne piešķīra viņam muižu Vestienā (Festen), kā arī iecēla dižciltīgo kārtā. Viņa vārds tika papildināts ar – von Himmelstjerna ("Debesu zvaigzne"). Un, protams, pats nozīmīgākais, ka 1622. gadā Gustavs Ādolfs iecēla viņu par Vidzemes "baznīcas un mācītāju superintendentu un inspektoru" ar plašām, gandrīz neierobežotām pilnvarām. 
 
Vidzemes stāvoklis pēc poļu - zviedru kara


Nevajadzētu pārvērtēt tā laika baznīcas stāvokli! Tas nebija nekāds labi kopts rožu dārzs, kas Samsonam tika uzticēts. Patiesībā Vidzeme tajā laikā bija ļoti bēdīgā stāvoklī: izpostīta, kara, bada un mēra varā. Lielākā daļa baznīcu bija sagrautas, 1622. gadā pa visu Vidzemi bija tikai septiņi mācītāji, turklāt tajā pašā gadā divi nomira. Viņam praktiski viss bija jāsāk no sākuma un jāceļ no pamatiem. Ik pusgadu viņš noturēja kārtējās vizitācijas un no 1626. gada iesāka gadskārtējās mācītāju sinodes. Viņš rīkojās tik ļoti enerģiski un dedzīgi, ka viņam pat tika pārmesta valdonība un stūrgalvība. 
Šai darbībai bija labi rezultāti. Līdz 1633. gadam Samsons bija iecēlis amatā 45 mācītājus un trīs prāvestus, to starpā daudz ārzemnieku, tomēr vēl joprojām pastāvēja milzīgas problēmas – no togad vizitētām 50 baznīcām 28 bija pilnīgi vai pa daļai nelietojamas. Pats Samsons min astoņus šķēršļus un kavēkļus baznīcas jauncelsmei: nespējīgi garīdznieki (daudzi vāji prata vietējo valodu), neuzticīgi klausītāji, zemnieku izputināšana karā, badā un sērgās, neskaidrība par patronāta tiesībām, pārāk zems muižnieku īpašumu taksējums, kas pieļauj nepietiekamu baznīcas atbalstīšanu, tad arī mācītāju nedrošās un nenoteiktās algas, nolaidība baznīcu un mācītājmuižu atjaunošanā, un beidzot viņš min nolaidību un vienaldzību dievkalpojumu izkopšanā.
Šādos grūtos apstākļos baznīcas pārvaldīšana bija ļoti sarežģīta lieta, kad visa kā trūkst un cilvēki ir tik ļoti neizglītoti. Cik noprotams, daudz tika darīts ārēja baznīciskuma iedibināšanā, proti – lai cilvēki atsakās no sava pagānisma, lai kārtīgi nāk baznīcā, lai mācītāji pilda savus pienākumus, lai muižniecība pārāk neiejaucas baznīcas dzīves vadīšanā. Tādi un līdzīgi jautājumi bija jārisina Hermanim Samsonam. Starp citu, pie Samsona nopelniem ir pieskaitāma jaunas Rīgas dziesmu grāmatas izdošana, kas vairākos izdevumos kalpoja pusotru gadsimtu – līdz pat 1782. gadam.
Svarīgi pieminēt, ka zviedru laikos Vidzemē tika likti pamati arī latviešu zemnieku izglītībai. 1625. gadā sinode pieņem noteikumus par bērnu izglītību un skolām. 1630. gadā Tērbatā nodibināta "karaliskā skola un ģimnāzija", kurā ļauts stāties visu šķiru bērniem un nodibinātas 50 karaļa stipendijas. Savukārt 1633. gadā pieņemts ieteikums pie galvenajām baznīcām ieviest vācu skolotāja vai ķestera amatu, lai tā varētu palīdzēt mācītājam dziedāšanā un mācītu jaunatnei pātarus, lasīt un rakstīt. 1634. gadā uzlika mācītājam pienākumu katru gadu noteiktā mēnesī apmeklēt savu draudzi, turklāt ne vien ievākt ziņas par ļaužu dzīvi, bet arī pārbaudīt viņu zināšanas. Vizitāciju laikā superintendents un prāvesti pārliecinājās, vai un kā minētie šie priekšraksti tiek izpildīti. 
 
Latviešu stāvoklis


Šīs baznīcas dzīves iestrādes bija labas, un kā atzīst Adamovičs – zviedru laiku pasākumi ir sagatavojuši Vidzemes latviešiem ceļu uz evaņģēlisko baznīcu. Kas attiecas uz latviešiem Samsona laikā, tad viņi vēl lielākoties ļoti virspusēji ir iesakņojušies kristietībā. 1648. gadā Stokholmā Aizkraukles mācītājs J.G.Rēhehūzens uzstājas ar "Ziņojumu par baznīcas stāvokli nabaga nevācos Vidzemē un kā to var labot", un viņa aprakstītā aina ir ļoti drūma. Lielākā daļa zemnieku tikko protot "Mūsu Tēvs", bet arī tikai atskaitīt. Dievgaldnieku un slimnieku pārbaudīšana atklājot šausmīgu nezināšanu. Rēhehūzens spriež, ka pastarā dienā Dievs no 100 nevāciem dabūšot tikai piecus"!
Adamovičs par šo laiku raksta: „Bija kaisītas pirmās mācības sēklas. Taču raža vēl bija tikai nākotnes cerības… Zināšanas vēl vispār ļoti trūcīgas. Skolu apmeklēšana vēl nebija necik čakla, un zviedru valdība bija spiesta domāt ne tik vien par mācītāju skubinājumiem laist bērnus skolā, bet arī par valdības spaidiem pret nepaklausīgiem vecākiem." Un vēl kāds interesants novērojums, kas raksturo tā laika situāciju: lai izvairītos no mācītāja pārbaudījumiem pašu mājās, zemnieki, mācītājam piebraucot, bēg uz mežu… 
Arī pats Samsons ļoti aktīvi iesaistījās izglītības lietās. 1631. gadā viņš kļūst par pirmo Rīgas ģimnāzijas rektoru. Viņš bija augsti novērtēts kā profesors. Viņa izcilo Bībeles zināšanu dēļ Samsons tika iesaukts par Hercules biblicus. Viņš tika aicināts uz vairākām Vāczemes universitātēm, lai mācītu tur, taču Samsons nevēlējās pamest dzimto Rīgu un palika šeit.
 

Sprediķu grāmata Himmlische Schatzkammer (3. sēj., 1625)


Vispārīgi runājot, viņa sprediķošanas stils ir ļoti pamatīgs, kas papildināts ar daudzām Bībeles atsaucēm un citātiem, pat arī no jezuītu darbiem. Samsons daudz izmanto baznīctēvu Hrizostoma, Ambrozija, Augustīna, Hieronīma, Gregorija Lielā rakstus. Viņa darbos ir daudz polemikas (savā ziņā atgādina Lutera polemisko raksturu) pret pāvestiešiem un kalvinistiem. 
Viņa sprediķu grāmata ir veidota pēc labākajām tā laika luterisma tradīcijām un tai ir nozīmīga loma tā laika baznīcas dzīvē.
Citēšu jums fragmentus no dažādiem sprediķiem, lai jūs varētu sajust garšu, kāda bijusi šā izcilā vīra sprediķošanā. Sāksim ar citātu no ievada:
"Jo bagātāk Dievs ļauj savu vārdu sludināt, jo mazāk tas tiek ņemts vērā. Tas noved pie tā, ka pasaule aizvien mazāk grib dzirdēt un ievērot patiesu dievbijīgu dzīvi, no tās novēršas un pievēršas vai nu jaunām ausis kairinošām lietām, vai arī tie aizvien vairāk ilgojas pēc zemišķā un pārejošā, nevis pēc Debešķīgā un mūžīgā. Tā vien šķiet, ka ir pienācis laiks, par kuru Kristus saka: „Bet vai cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?" (Lk. 18) Vai arī par netaisno pārvaldnieku: "Šīs pasaules bērni ir gudrāki par gaismas bērniem." (Lk. 16) 
Karavīrs neguļ gultā, bet uz zemes. Zvejnieks visu nakti pavada uz jūras. Arī vīna kalna kalps dienu un nakti ir Tā Kunga vīna kalnā. Gans un uzraugs ir dienu un nakti nomodā par savu ganāmo pulku, lai neviena avs neietu zudumā. Tie visi allaž ir nomodā, lai viņu manta neietu zudumā un netiktu atņemta. 
Tā nu mums vajadzētu būt nomodā, ka mēs rūpējamies par dvēselēm, lai tās neiet postā. Dvēsele ir visīstākā pērle un dārgums, ar ko nekas nav salīdzināms, kura ar mums un par mums, kam būs jāstājas Kristus priekšā. Tāpēc, ja kāds nebūs nomodā, tam nāksies zaudēt savu dvēseli. Šim zaudējumam nevar atrast aizstājēju, jo kā saka Hrizostoms: "Dievs mums no visām lietām ir devis pāri – divas ausis, divas acis, divas kājas, divas rokas, ja kāds no tiem tiek ievainots, tad var izmantot vēl otru, bet tikai dvēsele, ko Dievs mums devis, ir viena pati. Ja mēs to pazaudējam, kā tad lai mēs tālāk dzīvojam. Tādā stāvoklī mēs nevarētu tikt glābti. 
Uzticīgajiem skolotājiem, kuru aprūpē ir cilvēku pestīšana, vajadzētu ņemt vērā allaž un vienmēr – uzskatīt to par nopietnu jautājumu, ka klausītāji ir jāizglīto ne tikai ar katehisma mācības gabaliem, bet jāļauj, lai viņi pieaug Dieva atziņā aizvien vairāk un gūst aizvien dziļākus ieskatus, un lai viņiem tiktu izskaidroti daudz labu tekstu no Jaunās un Vecās Derības, kurus sauc par evaņģēlijiem un vēstulēm, un tie tiktu sadalīti pa svētdienām visam gadam. Tas palīdzētu katehisma mācīšanā, ka evaņģēliju un apustuļu vēstuļu teksti tiktu saskaņoti viens ar otru, un tādējādi galvenie mācību gabali tiktu pamatīgāk izskaidroti un ielāgoti." 
 
Absolūcijas sprediķis


Sprediķī pēc Lieldienām par grēksūdzi un piedošanu Samsons ļoti dziļi un pamatīgi skaidro Kristus atstāto Atslēgu varu un svētību, ka tās patiesi ir Debesu atslēgas, kur ar cilvēku muti runā pats Dievs Svētais Gars, ka tas, kas ir piedots virs zemes, ir piedots arī Debesīs. Te būs citāts, kurā viņš rāda, cik liela ir Kristus atslēgu svētība iepretim Romas baznīcas grēkatlaižu praksei. Viņš raksta: 
"Redziet, mani mīļie, mūsu atlaižu raksts ir mūžīgais Evaņģēlijs, šo Rakstu  mūsu priekšā noliek Jēzus pats, kad Viņš saka: Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ. 3:16) Un: Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. (Mt. 12) 
Pie šī te raksta ir piestiprināti divi zieģeļi jeb zīmogi – Svētā Kristība un augsti teicamais Tā Kunga Mielasts. Ar tādu grēkatlaižu rakstu mēs varam pastāvēt visos velna uzbrukumos. Šāds mūsu atlaižu raksts pastāv nevis Romas pāvesta pergamentos, kas arī ir apzīmogoti ar vaska, svina zīmogiem, bet gan ar mūžīgā Tēva žēlastības pilno gribu. Par to Kungs Kristus saka: Tā ir mana Tēva griba, kas Mani ir sūtījis, ka tas, kas redz Dēlu un tic Viņam, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jņ. 6)
Tas ir lielisks un dižens grēkatlaižu raksts, jo Viņa žēlastība ir tik liela, cik pats Viņš ir liels. (Sīraks) Tāds atlaižu raksts netiek rakstīts ar tinti, bet gan ar Jēzus Kristus asiņu sarkano virsrakstu. Šis atlaižu raksts netiek apzīmogots ar vasku vai svinu, bet gan – ar mierinājumu un Svētā Gara spēcīgu darbību, kas tiek uzzīmogota uz mūsu sirds un mūsu sirdsapziņas. Jo Svētais Gars dod liecību mūsu garam, ka esam Dieva bērni. (Rom. 8) Un šo atlaižu rakstu visbeidzot mēs neiegūstam par naudu vai labiem darbiem, bet gan nožēlojot grēkus un atgriežoties pie Dieva, un mūsu grēksūdzei ir jāskan tā, ka mūsu atgriezties gatavā sirds dzied kā par zaudēto un atkal atrasto grasi.
Un ar visu to samīsim pāvesta un jezuītu atlaižu rakstus, kad velns ar savu ugunīgo un dzelzs rokas tvērumu satvers viņus visus, tad šis svins kusīs, tad šis pergaments sadalīsies, un nabaga ļaudis nonāks lielā postā." 
 
Demonoloģija


Hermanis Samsons tika uzskatīts par kristīgās demonoloģijas ekspertu, proti – to, kas labi orientējas Bībeles mācībā par velnu. Palasīsim kādu no viņa sprediķiem un redzēsim, ka tā ir ne tikai eksotiska lasāmviela, bet arī dziļš un bībelisks ieskats tumsas realitātē. Kā jau labam pedagogam, viņam ir ļoti labi salīdzinājumi:
"Varētu jautāt, kāpēc velnu sauc par mušu ķēniņu. Tas norāda ne tikai uz velnu skaitu, bet arī uz veidu un īpašībām. Kā karstās dienās mušas pulcējas un riņķo ap cilvēku, .. tā velnu skaits ir tik liels, ka vienu cilvēku var apsēst vesels leģions, t.i., 6666. Starp debesīm un zemi mājo tik daudz velnu, ka tos nevarētu saskaitīt pat tad, ja visi matemātiķi sanāktu kopā. 
Vasarā muša ir pastāvīgs cilvēku viesis. Kad cilvēks strādā, muša viņam riņķo ap degunu, kad apsēžas, arī muša ir klāt, kad apguļas, muša visu nakti viņam sīc pie ausīm un galvas, kad dodas uz laukiem, tad atrod priekšā mušu barus. Vispār muša ir visur – kā pilsētās, tā laukos. Tāpat arī velni ir ne tikai Portugālē, Flandrijā, Krievijā un Prūsijā, bet arī Vidzemē. Tie cilvēkam atrodas tuvāk, nekā viņš domā. 
Līdzīgi tam, kā mušas ir ašas un žiglas un prot drīz aizkļūt no vienas vietas uz otru, arī velni ir ātri un veikli un spēj vienā acumirklī būt gan šur, gan tur.. Ja vienu mušu aiztriec, tās vietā drīz ierodas divas vai sešas citas. Ja kristīga cilvēka sirds, nemitīgi cīnoties, padzen vienu velnu pēc otra, tad drīz vien uzrodas citi, lai šo cilvēku mocītu, tādēļ cilvēkam arvien ir jābūt cīņā." 
Redziet, kāda tieša un konkrēta bija tā laika cilvēka ticība velna realitātei. Gluži tāpat kā mušas mums apkārt – tāpat arī velni. Diemžēl mūsdienu materiālistiskais pasaules uzskats ir izslēdzis no apziņas šīs realitātes. Mēs esam pārliecināti tikai par to, ko redzam. Arī būdami kristieši, mēs tikai pa retam izjūtam garīgu lietu realitāti un klātbūtni mūsu dzīvē. Bet šādos tekstos un tā laika izpausmēs mēs varam sajust ļoti nepastarpinātu ticību un pārliecību, ka garīgās lietas ir tepat ap mums, tās mūs spēcīgi ietekmē. Mēs dzīvojam lielā cīņas laukā starp Dievu un velnu, un frontes līnija šim karam iet caur mūsu pašu sirdīm. 
"Mušu var aizdzīt ar pirkstu – nevajag jau tāpēc ķerties pie cirvja vai zobena. Līdzīgi velnu jebkurā laikā var aizbiedēt ar Dieva vārdu jeb Svētajiem Rakstiem." – tā Samsons norāda uz to, kādi ieroči nepieciešami pret velnu.
"Mušu var aizdzīt kā bērns, tā Goliāts. Līdzīgi katrs kristīgs cilvēks var pretoties velnam un to pievārēt, kā to darīja Mozus, Elija, Jesaja un citi lielie pravieši. 
Muša beidzot gan ir maza radībiņa, bet daudzi tās dēļ ir lauzuši kaklu. Piemēri tam atrodami vēsturē. Līdzīgi arī pats vissīkākais velns var samaitāt miesu un dvēseli visstiprākajam cilvēkam, jā – pat izcilākajam svētajam." 
Tālāk šajā sprediķī Samsons uzskaita līdzekļus, kurus velns izmanto pret cilvēku:
Pirmkārt, kristīgās ticības nezināšanu;
Otrkārt, dievvārdu nicināšanu, kad daudzi neapmeklē sprediķus un dievkalpojumus; tā velns izravē Dieva vārda sēklu un tā atņem cilvēkam viņa garīgo bruņojumu;
Treškārt, neticība un šaubas par Dieva žēlīgo palīdzību un atbalstu: "Daudzi grimst nabadzībā, ir apkrauti ar parādiem vai netiek celti amatos un viņiem neparāda godu. Viņi cer uz Dieva palīdzību, bet stājas sakaros ar velnu, ticēdami, ka tas viņus varētu glābt.. Daudzi cilvēki, būdami melnās mākslas piekritēji un burvji, atdodas velnam, lai viņiem nekā netrūktu – ne naudas, ne mantu. ..Bēdas tiem, kas šaubās par Dievu un negrib pie Viņa cieši turēties, un bēdas bezdievim, kas svārstās šurpu turpu! Labāk, lai paliek nabadzībā un pie Dieva žēlastības, nekā ļauj, lai velns viņu dara bagātu un laupa tam Dieva žēlastību.
Ceturtais līdzeklis, ko izmanto velns, ir atriebības kāre un skaudība. 
Piektais un pēdējais līdzeklis ir pārgudrība. Samsons atsaucas uz Sv. Augustīna vārdiem, ka daudzi aiz tīras visgudrības nonākuši līdz burvestībām. Daudziem Dievs devis gudrību, saprašanu, talantu un asu prātu, bet viņiem ar to nav diezgan. Viņi grib zināt vairāk."
 
Raganu medības


Kā jau iepriekš minēju, pie Samsona "nopelniem" ir pierakstīta raganu sodīšanas teorētiskā pamatošana. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka atšķirībā no citiem viņš iestājās pret raganu spīdzināšanu un mocīšanu kā līdzekli pierādījumu iegūšanai. Statistika no citām zemēm, kur šī parādība bija plaši izplatīta, liecina, piemēram, ka Anglijā, kur spīdzināšana nebija pieļauta, tika notiesātas 1000 raganas, turpretī Skotijā ar spīdzināšanu tika atrasts četrreiz vairāk raganu... 

Tomēr nenoliedzami Samsons bija līdzdalīgs šai viduslaiku histērijā. Viņš raksta: "Kad varas iestādes nelietīgos burvjus noskaidrojušas, apcietinājušas un par viņu burvestību pārliecinājušās, tad izvirzās jautājums, kādu sodu tiem piemērot.
Mūsu teologi burvjus iedala trijās grupās:

1. Dažus cilvēkus, kas dziļi iegrimuši melanholijā, velns apmāna tādējādi, ka viņi iedomājas, ka ir stājušies savienībā ar nešķīsto garu un piekopuši buršanu, to viņi arī atzīst, bet tas nemaz nav taisnība. 
Kas attiecas uz tiem, kurus pārņēmusi melanholija un kuru domas nesaskan ar īstenību, bet balstās uz tīru izdomu un fantāziju, tie jāpažēlo un jāatstāj nesodīti, jo melanholija un fantazēšana nav netikums, bet sirds un galvas slimība. 
2. Citi tik tiešām ielaidušies sakaros ar velnu, bet nav kaitējuši ne cilvēkiem, ne lopiem.
3. Vēl citi pēc savas gribas noslēguši savienību ar velnu un tam kalpojuši un darījuši dažādu ļaunumu tiklab cilvēkiem, kā arī mājlopiem un labībai. Par šiem cilvēkiem Dievs Tas Kungs skaidri pateicis: "Tam burvim tev nebūs ļaut dzīvot.""
Šokējoši! Apgaismotajam, modernajam humānismā augušajam cilvēkam, kas netic vairs ne velna, ne buršanas ļaunumam, tas tā ir! Bet ievērosim to, ka tajā laikā dzīvojošam cilvēkam bija pilnīgi citādāka pasaules uztvere. Viņi pavisam tieši ticēja tam, ka velns kā rūcošs lauva staigā apkārt un meklē, ko viņš varētu aprīt. Mums tā vairāk izklausās pēc metaforas un simbola par neizprotamu spēku esamību. Bet šiem cilvēkiem tā bija dzīva un ļauna realitāte!
Viņi dzīvoja kariem, mēriem, posta nomocītā pasaulē. Ļaunums un nāve uzglūnēja ik uz stūra. Tas bija lielu depresiju, lielu satricinājumu laiks. Cilvēki meklēja ļaunuma iemeslus, ienaidniekus un bīstamos cilvēkus savā pašu vidū. Tur neizbēgami bija bailes, naids un histērija, kā arī vēlēšanās glābties no šā ļaunuma. Un skaidrs, ka tur bija arī spēcīgas masu psihozes pazīmes.
Taču neaizmirsīsim, ka, saskaņā ar kristīgo ticību, pasaulē tiešām pastāv reāli dēmoniskas parādības un ļaunie gari tiešām dara savus ļaunos darbus. Tās nav vienīgi pasakas un tumsonīgo cilvēku iztēle. Un arī tajā laikā viņi piedzīvoja tādas lietas, kā apsēstus cilvēkus, Dieva zaimošanu; Samsons pat stāsta par nekristītu bērnu upurēšanas gadījumu. Nekā citādi to nevar dēvēt, kā tikai par velnišķīgu fenomenu. 
Lūdzu, nepārprotiet – es šeit nekādā ziņā neaizstāvu raganu prāvas u.tml., bet vēlos, lai mēs labāk saprastu tā laika cilvēku domāšanu. Viņi patiešām no visas sirds ticēja, ka burvji un raganas var nodarīt lielu garīgu un miesīgu kaitējumu viņiem, viņu bērniem, lopiem un īpašumiem. Viņi tajā saskatīja kriminālu lietu! Viņi tam centās pretoties, kā mācēdami. 
Protams, ka daudzviet šī psihoze tika izmantota ļaunprātīgi, lai kaitētu savam tuvākam. Kaimiņi bieži apsūdzēja kaimiņus. Daudz cieta sievietes, arī dažādi dīvaiņi, kas atšķīrās no pārējiem. Tas viss nav attaisnojams, un tas nepārprotami ir kristietības izkropļojums. 
Mūsu ticība māca: "topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt."  Kristietība māca, ka ir jācīnās – taču ne pret miesu un asinīm, ne fiziski pret cilvēkiem, bet tā ir garīga cīņa. Tur bija tā galvenā problēma! 
 
Secinājums


Patiesībā Samsona sludināšanā mēs varam saklausīt to pašu klasisko luterisko Evaņģēlija pasludinājumu – kāds tas bijis cauri gadsimtiem un arī šodien mūsu vidū – kas visu godu par pestīšanu dod Dievam un neļauj cilvēciskiem darbiem un nopelniem iespraukties pa vidu. Ieklausieties šai Evaņģēlija pasludinājumā: "Lai remdētu Dieva dusmas un nopelnītu mūžīgo dzīvošanu, mums allaž ir jāmeklē un jāceļ priekšā nevis savi darbi, bet Kristus darbs, jo Viņš reizi par visām reizēm ir veicis mūsu mūžīgai dzīvībai nepieciešamo nopelnu, būdams paklausīgs Tēvam līdz pat nāvei. Tāpēc šajā sakarā par gandarīšanu un grēku izpirkšanu mēs varam vaicāt, vai Kristus ar savu pestīšanas darbu – ar visu savu nākšanu miesā, ciešanām un vietniecisko nāvi – nav pilnībā samaksājis par mūsu grēkiem? Vai ticīgajam vēl jāturpina šī gandarīšana, ik dienas veicot darbus? Šeit mēs apliecinām, kā to pauž visi Svētie Raksti, ka Kristus ar savām ciešanām un nāvi ir nomaksājis par mums visu – pilnīgi visu. Mums atliek tikai paļauties un ticēt tam un vērst savu sirdi uz to, ka mēs esam no Dieva žēlastības pestīti ticībā uz Jēzu Kristu, Viņa nopelna dēļ. Mūsu labie darbi seko pēc tam kā pateicība Dievam par to, ko Viņš mūsu labā darījis." 
 

Šo rakstu var izlasīt "Latvijas Luterānī":
http://www.luteranis.lv/index_laikraxc.php?dest=article&sid=2957