Šī grāmata tiešām ir pilna ar dzīviem, mierinājuma un mīļiem vārdiem visām nabaga sirdsapziņām un bēdīgām, uztrauktām sirdīm.

Dodies tālāk!
Sprediķis: Mums zināmā mistērija

Lutera lūgšanas Lūdz kopā ar Luteru!

Bībeles stunda

O.Laugalis

 

 

Jesajas grāmatas ievads

  

Dieva žēlastība Jesajas grāmatā

 

 

Dieva žēlastība Jesajas grāmatā pārpārēm sastopama neskaitāmos Mesiāniskajos pravietojumos. Grāmata atklāj Dievu kā “Izraēla Svēto” (1:4), kurš soda nepaklausīgos ļaudis (1:2) un vēlāk atpērk viņus (41:14-16).

Jesajas grāmatas struktūra atgādina Bībeli miniatūrā. Pirmās 39 nodaļas (gluži kā 39 grāmatas Vecajā Derībā) ataino amorālo un elkdievīgo cilvēku tiesu un nolādējumu. Pēdējās 27 nodaļas (gluži kā 27 grāmatas Jaunajā Derībā) vēsta par cerību un mierinājumu, jo Mesija ir atnācis kā Ķēniņš un Glābējs, nesdams gan ķēniņa kroni, gan krustu.

Mierinājuma centrālā rakstvieta (52:13 – 53:12) piecos vēstījumos attēlo piecus dažādus Jēzus glābšanas darba aspektus:

1.            Viņa labprātīgo upuri (52:13-15),

2.            Viņa pilnīgo raksturu (53:1-3),

3.            Viņa izpirkšanu, kas panāk mieru ar Dievu (53:4-6),

4.            Viņa samaksu par mūsu pārkāpumiem (53:7-9,

5.            Viņa nāvi par grēka sekām (53:10-12).

 

Pat Jesajas vārds norāda uz Dieva žēlastību, jo tas nozīmē “Tas Kungs glābj”.

 

Luters par Jesajas grāmatu

 

“... viņu (Jesaju) nodarbina divas lietas. Pirmkārt, viņš sludina par labu savai tautai, nosodot viņu daudzos grēkus, īpaši daudzveidīgo elkdievību, kas guvusi virsroku ļaužu starpā...”

“Otrkārt, viņš sagatavo un noskaņo tautu ņemt vērā Kristus valstību, par kuru Jesaja pravieto daudz skaidrāk un daudzveidīgāk kā visi pārējie pravieši. 7. nodaļā viņš pat apraksta Kristus māti, jaunavu Mariju, kā viņa ieņem un dzemdē Jēzu savā jaunavībā. 53. nodaļā Jesaja pat apraksta Kristus ciešanas un Viņa Augšāmcelšanos no nāves, pasludinot Viņa valstību tik spēkpilni un skaidri, it kā tas jau būtu noticis tai laikā.” (LW 35:275)

“Šī grāmata tiešām ir pilna ar dzīviem, mierinājuma un mīļiem vārdiem visām nabaga sirdsapziņām un bēdīgām, uztrauktām sirdīm.” (LW 35:278)

 

 

Autors

 

Jesaja, Amoca dēls, bieži tiek uzskatīts par lielāko no rakstošajiem praviešiem. Viņa vārds nozīmē “Tas Kungs glābj”. Viņš bija Amosa, Hozejas un Mihas laikabiedrs un sāka savu kalpošanu 740. gadā pirms Kristus, kad mira ķēniņš Usija. Viņš dzīvojis laikā, kad valdījis jūdu ķēniņš Usija (767. – 740.g.), Jotāms (740. – 732.g.), Ahass (736. – 716.g.) un Hiskija (728. – 686.g.). Viņa nāves gads un apstākļi nav skaidri zināmi, bet senos jūdu dokumentos (tradīcijā) rakstīts, ka Jesaja tika sazāģēts uz pusēm ķēniņa Manases ļaunprātīgo vajāšanu laikā (sal. Ebr.11:37). Tā kā viņš ir fiksējis Sanheriba nāves apstākļus (37:37-38), tad ir pamats uzskatīt, ka Jesaja dzīvojis vēl pēc šī notikuma 681. gadā pirms Kristus. Tātad Jesajas kalpošana ilgusi apmēram 60 gadus (740 – 680.g.). Viņš savu mūžu pavadījis galvenokārt Jeruzalemē, kur viņam bijusi milzīga ietekme ķēniņa Hiskijas dzīvē, par ko liecina 2. Laiku grāmatā 32:32 rakstītais, ka daudz kas vēl ir uzrakstīts “Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatās”. Šāda grāmata nav saglabājusies, tāpat kā arī precīzi Jesajas “pravietiskie paredzējumi”. Jesaja arī pierakstījis vēstures liecības par ķēniņa Usijas valdīšanu (2.Laiku 26:22).

Jesaja bijis precējies un viņam ir bijuši vismaz 2 bērni: Šear-Jašubs (7:3) un Maher-Šalal-Haš-Bas (8:3). Ir pamats uzskatīt, ka Jesaja cēlies no diezgan ievērojamas jūdu ģimenes. Viņam nav bijuši sveši ķēniņa galma sīkumi, bijis zinošs internacionālajos notikumos, bijis augsti respektēts par spīti nepopulārajiem politiskiem padomiem.

 

 

Vēsturiskais fons

 

Jesajas kalpošana iekrita astotā gadsimta otrā pusē, kas bija kritisks laiks Jūdejas un Jeruzalemes vēsturē. Šajā laika posmā (722.g. pirms Kristus) ziemeļu ķēniņvalsts krita Asīrijas gūstā. Vai Jūdeja ņēma vērā Israēla traģisko vēsturi? Dievs bija apsolījis viņa ļaudīm, ka Viņš aizsargās viņus no visa un visiem.

Asīrijas vara pieauga spēkā, bet Ēģiptes vara mazinājās, taču bija vēl vērā ņemama – un tādēļ dienvidu ķēniņvalstī izveidojās divas politiskās grupas. Viena centās izveidot aizsardzības aliansi ar Asīriju pret Ēģipti, kamēr otra meklēja draudzību ar Ēģipti, atstājot Asīriju bezizejas stāvoklī. Tā Kunga pravietis stāvēja starp abām grupām, runādams pret visām cilvēciskām aliansēm un mudinot uz paļaušanos Dievam. Kā zīmi un apstiprinājumu dievišķajai izglābšanai Jesaja pasludināja Mesijas piedzimšanu un runāja par mesiānisko valstību.

Tātad Jesaja dzīvoja vētrainā laikā, ko iezīmēja Asīrijas impērijas paplašināšanās un Israēlas valsts lejupeja. Ķēniņa Tiglet-Pilsera III (745 – 725) vadībā asīrieši virzījās rietumu virzienā, apdraudot Aramu (Sīriju) un Kānaānu. Ap 733. gadu Aramas un Israēla ķēniņi mēģināja piespiest Jūdejas ķēniņu Ahazu pievienoties viņu koalīcijai pret Asīriju. Bet Ahazs tā vietā izvēlējās lūgt palīdzību Tiglet-Pilseram, un šo lēmumu arī nosodīja Jesaja 7. nodaļā. Asīrija, asistējot Jūdejai, sakāva ziemeļu ķēniņvalsti 722-721.g. Taču tas padarīja Jūdeju vēl vairāk ievainojamu un 701.g. Asīrijas ķēniņš Sanheribs apdraudēja pašu Jeruzalemi (36. nod.). Dievbijīgais ķēniņš Hiskija sirsnīgi lūdza To Kungu, un Jesaja pravietoja, ka Dievs pats karos ar asīriešiem un aizdzīs prom no pilsētas (37:6-7).

Tomēr Jesaja brīdināja Jūdeju, ka tās grēki novestu pie Babilonijas gūsta. Babilonijas ķēniņa sūtņa vizīte pie Hiskijas jau sagatavoja šī paredzējuma piepildījumu (39:1,6). Kaut arī Jeruzaleme netika ieņemta līdz pat 586. gadam, Jesaja paredz Jūdejas nāvi un iet vēl tālāk, pareģojot ļaužu atgriešanos no gūsta (40:2-3). Dievs atvedīs viņa ļaudis no Babilonijas, gluži kā Viņš izglāba tos no Ēģiptes. Jesaja paredz Persijas ķēniņa Kīra izvirzīšanos, kurš apvienos mediešus un persiešus un iekaros Babiloniju 539.g. (41:2, 13:17-21) Kīra dekrēts atļaus Jūdiem atgriezties mājās 538.g., šī atbrīvošana ir prototips daudz lielākai atbrīvošanai no grēka caur Jēzu Kristu (52:7).

Kādas bija pravieša Jesajas attiecības ar Jūdejas ķēniņiem, vai tie ņēma vērā pravieša vēstījumus? Nekas nav teikts par Jesajas attiecībām ar Jotāmu, bet, tā kā ķēniņš bija dievbijīgs, tad ir pamats cerēt, ka viņš ņēma vērā pravieša vēstījumus. Ahazs, kā jau bezdievis, nicināja un neņēma vērā, ko Jesaja viņam teica. Hiskija, ņemot vērā apsolījumus, ko teica Jesaja, riskēja gan ar savu dzīvi, gan ar Jeruzalemes labklājību, un Dievs bija ar viņu. Tā kā Jesaja bija vēl Manases laikā aktīvs, viņam vajadzēja būt ārpus ķēniņa labvēlības, par ko arī liecina tradicionālais uzskats par viņa moceklību. Daži uzskata, ka 40 – 66. nodaļu Jesaja sarakstīja savos beigu gados Manases laikā. (sk. 2.Ķēn. 21:10-15)

 

Pravietojumu mērķis un galvenais saturs

 

Tā ir patiesības mācība, kas nostiprināta jau pašā nosaukumā, ka glābšana ir Dieva žēlastības dāvana, kur nekas nav no cilvēka paša. Dievs uzsver un izceļ uzticamību savai derībai ar ticīgiem. Grēcīgo un dumpīgo cilvēku pilnīgais necienīgums ir atkal un atkal nostādīts asā kontrastā ar žēlastības pilnā Dieva pestījošo mīlestību. To labi parāda abu ķēniņu Ahaza un Hiskijas rīcība. Ahazs neticēja Dievam un, pretēji Jesajas pareģojumam, vērsās pie asīriešiem pēc to atbalsta politiskajā krīzē. Viņš tikai iemainīja vienu krīzi ar otru. Hiskija, kurš sākotnēji pieslējās Ēģiptei, beigu beigās uzticējās Dievam un tika izglābts. Tai vajadzētu būt svarīgai mācībai tiem, kas trimdā, kuri jautātu, kā reaģēt uz savu krīzi – vai ar ticību?

Pieminēšanas vērts ir Augusta Pīpera meistarīgais kopsavilkums Jesajas darbam un viņa vēstij, kā arī Jesajas grāmatas struktūrai. “Jesaja ir pravietis, kurš nodarbojas ar izraēliešu (jūdu) siržu nocietināšanu. Izraēliešu siržu nocietināšana ir tā misija, kurai Dievs viņu ir aicinājis (6. nod.). Tas Kungs beigās kļūst tik noguris saistībā ar nelabojamiem un dumpīgajiem ļaudīm (sk. 1. nodaļu, kas ir arī visas grāmatas īss izklāsts), ka nolemj par tās atraidīšanu, bet tai pašā laikā par atlikuma saglabāšanu, no kura Viņš celtu Mesijas nākotnes valstību. ... Kā pravieša neatlaidīga sludināšana vairāk un vairāk nocietina Dāvida nama sirdis un pasteidzina tiesas nākšanu, un kā tā pati sludināšana atšķir atlikumu no atraidītās ļaužu masas, un kā šis atlikums tiks izglābts un kļūs par nākotnes Dieva valstības kodolu – tas ir tas redzespunkts, no kura pravietis izklāsta savus pareģojumus.” (Isaiah II, pp. 24-25)

Izpildot savu pienākumu kā pirmajam no “klasiskajiem praviešiem”, Jesaja iekļāva apsūdzības cilvēkiem, apsolot trimdu kā dievišķo sodu, un paziņojumus par nešaubīgu cerību uz to apsolījumu piepildījumu, kas doti mazajam atlikumam. Dominējošās tēmas, kuras derīgi identificēt Jesajas grāmatā, ir sekojošās:

v     Kalps
Grāmatas četrās vietās sastopamas tā saucamās “Kalpa dziesmas”, kuras runā par Kalpu, kurš ir kā instruments Dieva plāna piepildījumā. Šīs rakstvietas ir 42:1-7, 49:1-9, 50:4-11, 52:13-53:12. (61:1-3 ir līdzības ar Kalpa dziesmām, bet šeit netiek lietots vārds “kalps”.) Šis Kalps netiek nosaukts par “Mesiju”, bet izmantotā valoda un Vecās Derības interpretācija norāda, ka tas ir tā. Tā arī Izraēla tauta šur tur tiek attiecināta kā Tā Kunga kalps (41:8, 44:1) un Kīrs arī spēlē kalpa lomu.

v     Izraēla Svētais
Šis Dieva tituls Jesajas grāmatā tiek lietots 29 reizes (un tikai 7 reizes citur VD). Tas uzsver dievišķo svētumu, tāpat kā izraēliešu grēku pretīgumu Dieva priekšā. Izraēla Svētais arī savā svētumā izrīkojas ar jebkuru tautu, kas izaicina Viņu un Viņa tautu. (37:23) Vēl vairāk, ar to tiek akcentēts, ka, kad Dievs salīdzina cilvēkus ar sevi, Viņš lieto atbilstošu sodu (uzlikts Kalpam), tā uzturot reizē savu tiesu un mīlestību.

v     Pestītājs
Tas Kungs tiek skaidri nosaukts par Izraēla Glābēju milzum daudz reižu Jesajas grāmatā, bet tikai 4 reizes citur. Darbības vārds “glābt” citur tiek lietots 9 reizes, bet visas pārējās no 40. līdz 66. nodaļai. Uzsvars nekļūdīgi tiek likts uz salīdzinošo Dieva žēlastību, kurš uztur taisnību un mīlestību pēc Viņa apsolījumiem.

v     Valstība
Jesajas eshatoloģiju Hills un Valtons (Hill and Walton) nosauc par “valstības eshatoloģiju”. Viņi to pamato šādi: “Mēs domājam, ka uzsvars ir uz Izraēla nākotnes valstību. Tā tiek attēlota kā valstība, centrēta Jeruzalemē. Miers un labklājība tur būs papilnam, un visa pasaule nāks uz Jeruzalemi un brīnīsies un tiks apmācīta. Īstā pielūgsme un taisnība ir šīs valstības galvenie raksturotāji. Jeses pēcnācējs būs tronī, taču šis valstības aspekts nav saskatāms Jesajas grāmatā. Uzsvars ir uz faktu, ka Tas Kungs valdīs (24:23, 33:22, 43:15, 44:6) un būs lepns par Jūdas atlikumu un Jeruzalemes slavu.”

 

Citas vērtīgas tēmas šai grāmatā, kuras būtu atzīmējamas, ir, piemēram, Jesajas bērnu vārdi kā zīmes, Dieva vara pār visām tautām, kas dod labumu Viņa ļaudīm, dziļi izjustas un patiesas pielūgšanas svarīgums iepretim ārišķībai, kā arī ticīgo atlikuma koncepts neticīgajā tautā. Jesajas atklāsme par Dieva bērnu slavas pilno nākotni ir, iespējams, “skaidrāka un savdabīgāka par citu Vecās Derības praviešu rakstīto un Jesajas mesiāniskās idejas pārspēj citu Vecās Derības autoru sacīto par šo tēmu” (Raven, p.197). Sīkumos attēlojot labo vēsti par Mesijas glābšanas darbu, Jesaja pilnīgi pelnīti ir nosaukts par “Vecās Derības evaņģēlistu” jeb par “evaņģēlisko pravieti”. Arī pati grāmata ir nosaukta līdzīgi par “Vecās Derības Evaņģēliju”.

 

 

Jesajas autortiesības

 

Jesajas autortiesības uz visu grāmatu ir viens no visplašāk diskutētiem un apstrīdētiem jautājumiem modernajā bibliskajā zinātnē. Kamēr daži avotu kritiķi saskata dažādus līdzdarbojošos autorus, biežāk tiek saskatīti divi primārie avoti un 40 – 66. nodaļas pierakstot kāda nezināma autora spalvai, kurš dzīvojis Babilonijas trimdas beigās (apmēram 545 – 536.g.). Šis avots bieži saukts par Deutero-Jesaju, kamēr oriģinālais autors daudz agrākam materiālam ir nosaukts par Proto-Jesaju. (Turklāt par Trito-Jesaju reizēm tiek sauktas rakstu daļas no 40. – 66. nodaļai.) Piedevām, 36 – 39. nodaļas bieži tiek uzskatītas kā vēsturisks pielikums, kas uzrakstīts pēc pravieša nāves. Citas grāmatas daļas (īpaši 13:1-14:23, 21:1-10, 24 – 27, 34 – 35) arī ir attiecinātas uz trimdas laiku. Īsumā, šie zinātnieki parasti noliedz grāmatas vienotību un viņi iztēlojas dažādus avotus.

Hills un Valtons (415. lpp.) rūpīgi apkopo galvenos iemeslus, kāpēc daudzi noliedz grāmatas vienotību: “Dažiem zinātniekiem ir lielas grūtības pieņemt faktu, ka pravietis, dzīvodams astotā gadsimtā pirms Kristus, varētu nosaukt Persijas valdnieku Kīru vārdā (44:28, 45:1), jo Kīrs parādījās uz vēstures skatuves tikai aptuveni divus gadsimtus vēlāk. Pat tiem, kuri gribētu pieņemt šo pārdabisko pravietojuma fenomenu, kas spēj ieskatīties nākotnē, tas dažkārt liekas netipisks, salīdzinot ar citām pravietiskajām vīzijām. Vēl tikai vienā vietā Vecajā Derībā persona tiek nosaukta vārdā pirms tās ierašanās, ir Josija 1.Ķēn. 13:2, un šī rakstvieta ir vēlāk apšaubīta ar varbūtību, kā tā ir rakstīta jau Josijas laikā. Ļoti veikli, iepriekš paredzēšanas identificēšana tāda kā šī ir tiešām nepārspējama.

Literāro stilu atšķirības un teoloģisko uzsvaru daudzveidība arī tiek bieži atzīti par pierādījumu daudziem autoriem. Atkal Hilla un Vatsona kopsavilkums par šo tēmu: “Pat pavirši lasot Jesajas grāmatu, mēs varam pamanīt lielu atšķirību, nonākot 40. nodaļā. Stils kļūst poētiskāks un teorētiskāks. Gaisotne kļūst vairāk samierinošāka nekā nolādējoša. Apsūdzošie un tiesājošie pareģojumi, kas sastāda lielāko daļu pirmajās 39 nodaļās, kļūst daudz retāki. Arī vēsturiskā situācija, šķiet, pilnīgi izmainījusies. Uzrunātie cilvēki pārsvarā ir nevis astotā gadsimta jūdi, bet gan tauta izsūtījumā. Šādu novērojumu gaismā tiešām var saprast, kāpēc dažs nespēj piedēvēt visu grāmatu vienam astotā gadsimta autoram.”

Apskatīsim galvenos iemeslus, kāpēc mēs aizstāvam grāmatas viengabalainību un Jesaju kā vienīgo tās autoru:

v     Atbildot uz bažām, ka Jesaja uzrunā gan astotā gadsimta, gan trimdas laika jūdus, mēs apgalvojam savā pārliecībā, ka Dievs zina nākotni un dažreiz atklāj to caur praviešiem. Ja Dievs informēja Jesaju par nākotni, tad šis cilvēks varēja bez grūtībām aprakstīt šos notikumus, kaut arī viņš nav šo notikumu aculiecinieks.

v     Runājot par Kīra nosaukšanu vārdā, patiess iepriekš paredzējums pilnīgi to izskaidro, pat ja tas ir netipisks. Pat daži konservatīvi skaidrotāji atzīst par labāku izteikties, ka īstenībā Jesaja pravietojumos nenorādīja Kīru, bet, ka pārrakstītājs vēlāk šo vārdu ierakstījis (kā komentāru), taču mums nav rakstisku liecību, kas atbalstītu šo teoriju. Taču šis skaidrojums tomēr atceļ nepieciešamību grāmatas dažādām daļām pierakstīt dažādus autorus.

v     Attiecībā uz dažādiem tematiem vai tāmām pirmajā un otrajā grāmatas daļā, varam vienīgi atbildēt, ka dotais autors drīkst rakstīt par dažādiem tematiem, kā taču daudzi dara. Dažādi temati nedod iemeslu pamatojumam par dažādu autoru klātesamību. Mēs tāpat apgalvojam, ka daudzas kopējas tēmas sastopamas abās grāmatas daļās. Rakstvietas par Mesiju redzamas abās daļās (9:6-7, 11:1-16, 42:1-4, 52:13 – 53:12), un tādi termini kā atlikums, kalps un Izraēla Svētais arī vijas cauri visai grāmatai. Šīs patiesības nepierāda Jesajas autortiesības, bet tās parāda daudzu autoru hipotēzes vājumu.

v     Dažāda vārdu krājuma un stilu iezīmes pirmajā un otrajā grāmatas daļā līdzīgā veidā ir pietiekami paskaidrots ar novērojumu, ka tas ir normāli lietot piemērotus vārdus un stilus attiecīgai tēmai un mērķim.

v     Nav rakstiskas liecības uzskatīt, ka Jesajas grāmata jebkad bijusi kā divi vai vairāki atsevišķi dokumenti. Jesajas grāmatas manuskriptā no Kumrānas, agrākajā zināmā kopijā, nav pat atstarpes starp 39. un 40. nodaļu.

v     Jaunās Derības liecības stingri atbalsta viena autora redzējumu visai grāmatai. Jaunās Derības autori konsekventi piedēvē pravietim atsauksmes kā no vienas, tā arī no otras grāmatas daļas. Viņiem dabiski likās saprotams, ka visa grāmata nāk no Jesajas. Pat minimāls skats uz šīm Jaunās Derības liecībām apliecina, ka grāmatas abās daļās rakstītais patiesi ataino pravieša Jesajas teikto, pat ja kāds cits tās pierakstījis.

 

Kopsavilkumā, mēs pilnīgi esam pārliecināti, ka Jesajas grāmata nav jāsadala starp diviem vai trim autoriem, bet tās autors ir vienīgi Jesaja. Mēz zinām, ka nav iemesla noliegt, ka grāmatas saturs tika pierakstīts jau pravieša dzīves laikā. Pierādījumu kopums stingri atbalsta viena autora liecību. Ja mēs ļaujam Dievam atklāt nākotni pravietim, un ja mēs ļaujam vienam autoram rakstīt vairāk kā vienā stilā, tad izgaist šķietamās grūtības saprast šo viedokli.

 

 

Grāmatas struktūra

 

Augusts Pīpers ir teicis: “Pirmā daļa ir skaidrs un stingrs pamats, uz kura otrā daļa izslienas kā stalts pīlārs; tā ir kā baznīcas struktūra, stāvoša uz pamata, kur otrā daļa, gluži kā stalta smaile, tiecas pretim debesīm.”

Daudz diskusiju ir par pirmajām 5 nodaļām, jo Jesajas formālā nozīmēšana tiek veikta tikai 6. nodaļā. Daži uzskata, ka šis materiāls iekļauj pravietojumus, kuri saņemti pirms Jesajas aicināšanas 6. nodaļā, kamēr citi uzskata, ka šīs nodaļas ir kā visas grāmatas ievads un satur atlasītus pravietojumus no dažādiem Jesajas kalpošanas laika posmiem. Tas tiešām kalpo par piemērotu grāmatas ievadu.

Nu, bet izlasiet paši!

Saturs

 

1. daļa             Dieva spriedumi un apsolījumi
 (1 – 39)

 

I.                     Pārmetumi un apsolījumi (1 – 6)

           Ievads: apsūdzība pret Jūdas atkrišanu no Derības                         (1. nod.)

           Jūdas un Jeruzalemes slava laiku beigās                                            (2:1-5)

           Dieva tiesas paredzējums                                                                     (2:6-22)

           Jūdas un Jeruzalemes bezdievības nosodījums                                (3:1 – 4:1)

           Tā Kunga atvases                                                                                  (4:2-6)

           Dieva tiesa pār vīna dārzu. Ieroči – pārējās tautas                           (5. nod.)

           Jesajas īpašā aicināšana                                                                       (6. nod.)

II.                   Pravietojumi par Emanuelu un Viņa Mesiānisko valdīšanu                (7 – 12)

           Ķēniņa Ahasa apgrēcība                                                                      (7:1-13)

           Redzējums par Emanuelu                                                                      (7:14-16)

           Asīrija – Dieva instruments                                                                  (8:1-10)

           Dieva bīšanās                                                                                         (8:11-23)

           Bērns dzimis par mums                                                                          (9:1-6)

           Dieva dusmas pret Izraēlu                                                                    (9:7 – 10:19)

           Izraēla pārpalikums                                                                                (10:20-34)

           Zars no Isaja (Jeses – Dāvida tēva) celma                                         (11. nod.)

           Pateicības dziesma                                                                                 (12. nod.)

III.                 Spriedums pār tautām (13 – 23)

           Pret Babilonu                                                                                      (13:1 – 14:27)

           Pret filistiešiem                                                                                   (14:28-32)

           Pret moābu                                                                                          (15., 16. nod.)

           Pret Damasku                                                                                      (17:1-3)

           Pret Jēkaba namu                                                                               (17:4-14)

           Pret Etiopiju                                                                                        (18. nod.)

           Pret Ēģipti                                                                                            (19.nod.)

           Pret Ēģipti un Etiopiju                                                                       (20. nod.)

           Pret Babiloniju                                                                                    (21:1-10)

           Pret Edomu                                                                                          (21:11-12)

           Pret Arābiju                                                                                         (21:13-17)

           Pret Jeruzalemi (parādību jeb atklāsmes ieleju)                              (22. nod.)

           Pret Tiru                                                                                               (23. nod.)

 

IV.                 Apsolījumi par Tā Kunga dienu (Tiesas dienu) (24 – 27)

           Zemes izpostīšana, spriedums pār grēku                                       (24. nod.)

           Dieva slavas dziesma                                                                        (25. nod.)

           Ticība un paļaušanās uz Dievu                                                        (26. nod.)

           Izraēla atdzimšana (Dievs uztur savu tautu)                                  (27. nod.)

V.                   Seši lāsti (28 – 33):

           Ēfraimam (Samarijai) un Jūdejai                                                        (28. nod.)

           Dāvida pilsētai – Jeruzalemei (Arielai)                                            (29:1-14)

           Tiem, kas grib slēpties no Tā Kunga                                              (29:15-24)

           Atkritējiem no Dieva (kas paļaujas uz
ārējām lietām, ne uz Dievu)                                                               (30. nod.)              

           Tiem, kas paļaujas uz Ēģipti
(uz cilvēkiem, bet ne uz Dievu)                                                        (31.nod.)

           Dieva taisnības valstība                                                                    (32. nod.)

           Lāsts postītājiem. Dieva bērnu svētlaime                                       (33. nod.)

VI.                 Spriedumi un apsolījumi (34 – 35)

           Lāsts visām tautām                                                                            (34:1-4)

           Spriedums Ēdomam                                                                           (34:5-17)

           Atjaunotā Ciāna                                                                                 (35. nod.)

VII.               Vēsturisks vēstījums par Asīrijas draudiem un Babilonijas trimdu (36 – 39)

           Sanheriba draudi Jeruzalemei to ieņemt                                          (36:1 – 3:14)

           Hiskijas lūgšana                                                                                 (37:15-20)

           Sanheriba krišana                                                                               (37:21-38)

           Hiskijas slimība un Dieva izdziedināšana ar
brīnuma zīmēm                                                                                    (38. nod.)

           Bābeles sūtņu vizīte, trimdas paredzējums                                    (39. nod.)




2. daļa    Iepriecinājuma grāmata (40 – 66)

 

VIII.             Izraēla atdzimšana: Paredzējums par atbrīvošanu no grēka varas (40 – 48)

           Dieva ļaužu iepriecinājums -
kas ir mūsu Dievs?                                                                             (40. nd.)

           Dievs – radības Kungs                                                                     (41:1-7)

           Dievs – Izraēla palīgs                                                                        (41:8-29)

           Tā Kunga Kalps (Jēzus)                                                                    (42:1-9)

           Slavas dziesma Tam Kungam                                                           (42:10-17)

           Izraēla kurlie un aklie                                                                         (42:18-25)

           Izraēla vienīgais Glābējs -
pravietojumi par Jaunās Derības Izraēlu                                         (43:1 – 44:5)

           Vienīgais Dievs, ne elki                                                                     (44:6-24)

           Jeruzalemes apdzīvošana, slavas vārdi Kīram                               (44:25 – 45:7)

           Es – vienīgais Dievs                                                                          (45:8 – 45:25)

           Dieva pārākums pār Babilonas dieviem                                          (46. nod.)

           Babilonas krišana                                                                               (47. nod.)

           Stūrgalvīgais Izraēls                                                                          (48:1-11)

           Izraēla atsvabināšana                                                                        (48:12-22)

IX.                Tā Kunga Kalpa kalpošana: atbrīvošana no grēkiem (49 – 57)

           Kalpa aicinājums un kalpošana                                                       (49:1-13)

           Ciānas apžēlošana                                                                             (49:14-26)

           Izraēla grēks un Kunga Kalpa paklausība                                      (50. nod.)

           Ciānas mūžīgā glābšana                                                                    (51:1-16)

           Dieva dusmības kauss un Viņa glābšana                                       (51:17 – 52:12)

           Kalpa ciešanas un to jēga                                                                 (52:13 – 53:12)

           Ciānas slava nākotnē                                                                        (54. nod.)

           Aicinājums izslāpušajiem                                                                  (55. nod.)

           Pārējo glābšana                                                                                  (56:1-8)

           Dieva apsūdzība pret grēku                                                              (56:9 – 57:13)

           Iepriecinājums cietējiem                                                                    (57:14-21)

X.                  Mūžīgā atbrīvošana un mūžīgā tiesa (58 – 66)

           Pareizā un nepareizā pielūgsme (gavēšana)                                   (58. nod.)

           Grēka smagums un vainas izpirkšana                                             (59. nod.)

           Ciānas slava un apsolījums atdzimšanai no grēka                        (60. nod.)

           Dieva žēlastības gads                                                                        (61. nod.)

           Ciānas jaunais vārds(“Pie kā man labs prāts”,
”Svētā tauta, Tā Kunga atpestītie”)                                                (62. nod.)

           Kunga atriebības diena un atbrīvošana                                         (63:1-10)

           Lūgšana pēc žēlastības                                                                     (63:11 – 64:12)

           Tiesa un glābšana                                                                              (65:1-16)

           Jauna debess un zeme                                                                       (65:17-25)

           Tiesas diena un cerība                                                                      (66. nod.)

 

Literatūra:

1.      Ū.Sārnivāra. Vai Bībelei var uzticēties?

2.      Concordia Self – Study Bible, NIV

3.      Džona Bruga lekciju materiāli

 

Lasi sprediķus!